Rihards Kols: Eiropas Komisija kaisa sāli uz vaļējām brūcēm

Strīdi par patvēruma meklētāju pārvietošanu no Grieķijas un Itālijas uz citām Eiropas valstīm sasniedza savu kulmināciju brīdī, kad 13. jūnijā Eiropas Komisija uzsāka juridiskās procedūras, lai noteiktu sankcijas Polijai, Čehijai …

Strīdi par patvēruma meklētāju pārvietošanu no Grieķijas un Itālijas uz citām Eiropas valstīm sasniedza savu kulmināciju brīdī, kad 13. jūnijā Eiropas Komisija uzsāka juridiskās procedūras, lai noteiktu sankcijas Polijai, Čehijai un Ungārijai par pārvietojamo patvēruma meklētāju neuzņemšanu. Patvēruma meklētāju pārdales mehānisms jau kopš tā apstiprināšanas brīža ir bijis asu diskusiju centrā, un Eiropas Komisijas rīcība, mēģinot sodīt trīs Eiropas Savienības dalībvalstis par patvēruma meklētāju neuzņemšanu, šobrīd vairāk izskatās pēc mērķtiecīga Eiropas Savienības šķelšanas plāna, kaisot sāli “Brexit” rezultātā plēstās vaļējās brūcēs, nevis mēģinājumiem atrisināt šo jautājumu pēc būtības.

2015. gada 22. septembrī, par spīti Višegradas valstu (Polijas, Ungārijas, Slovākijas un Čehijas) iebildumiem, Eiropas Savienības valstis ar kvalificēto balsu vairākumu pieņēma lēmumu par 160 000 patvēruma meklētāju pārdali starp visām 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Neilgi pēc lēmuma pieņemšanas Slovākija un Ungārija vērsās Eiropas Savienības Tiesā, apstrīdot šī lēmuma un pārvietošanas mehānisma likumību. Ungārija un Slovākija sūdzībā izklāstījušas dažādas pieņemtajā lēmumā atrodamās procesuālās kļūdas, uzsverot, ka lēmumam ir leģislatīvs raksturs, kas līdz ar to būtu bijis jāskata ierastajā ES likumdošanas procesā. Tāpat Ungārijas un Slovākijas sūdzībā uzsvērta nostāja (ko atbalsta daudzas citas ES valstis), ka saskaņā ar Lisabonas līgumu migrācijas politika ir nacionālo valstu kompetencē.

Tā vietā, lai sagaidītu vai nu galīgo tiesas spriedumu, kas gaidāms līdz gada beigām, vai vismaz Eiropas Kopienu tiesas (EKT) ģenerāladvokāta Īva Bota (Yves Bot) juridisko atzinumu, ko paredzēts sniegt š.g. 26. jūlijā, lai pārliecinātos par patvēruma meklētāju pārdales mehānisma likumību, Eiropas Komisija izvēlējusies spert radikālu soli, kas pavisam noteikti iedzīs vēl dziļākus robus Eiropas Savienības dalībvalstu saliedētībā.

Ir jāapzinās, kāda ir reālā situācija. Mēģinājumi uzspiest patvēruma meklētāju uzņemšanu Polijai, Ungārijai vai jebkurai citai valstij nenes nekādu labumu ne šīm valstīm, ne Eiropas Savienībai un vismazāk – patvēruma meklētājiem, un šāda rīcība var radīt nopietnas, negatīvas ilgtermiņa sekas. Līdz ar Eiropas Komisijas sankciju noteikšanu ir jārēķinās, ka šobrīd vispozitīvāk pret Eiropas Savienību noskaņotā valsts Polija rezultātā var piepulcēties eiroskeptiķiem. Eiropas Komisija riskē zaudēt savu ietekmi un sankciju pielietojuma efektivitāti leģitīmākos un nopietnākos pārkāpumos. Un kam tas viss? Ja ņemam vērā, ka patvēruma meklētāju pārvietošanas shēma vienmēr bijusi vairāk simbolisks – solidaritātes – solis, nevis praktisks risinājums, kas, starp citu, faktiski jau tāpat nedarbojas.

Simboliska izgāšanās

Lai gan visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas, pievienojoties ES, labprātīgi parakstīja un apņēmās pildīt vienošanās, kas saistītas ar dalību Eiropas Savienībā (tostarp par pārvietošanās brīvību), nekur ES līgumos nav iekļautas norādes, kas ietvertu obligātu patvēruma meklētāju pārvietošanu.

Faktiski taisnība ir pilnīgi pretēja – kad gan Polija, gan Ungārija, gan arī Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, Dublinas regula paredzēja, ka patvēruma meklētājiem patvērums jāsaņem pirmajā Eiropas Savienības dalībvalstī, kuru tie sasnieguši, un ka attiecīgā valsts ir atbildīga par viņu uzņemšanu un tiesību ievērošanu. Taču, kad 2015. gadā Eiropas Savienībā ieradušos patvēruma meklētāju skaits sasniedza bezprecedenta līmeni, Itālija un Grieķija pārtrauca šīs regulas īstenošanu, kā rezultātā Vācija pārtrauca deportāciju īstenošanu.

ES praksē ierasts, ka jautājumi, kas skar nacionālo suverenitāti, tiek apstiprināti vienbalsīgi ar visu dalībvalstu balsojumu, taču sekojošā patvēruma meklētāju pārvietošanas shēma tika apstiprināta ar kvalificēto balsu vairākumu – uz tik būtiskam jautājumam ļoti nestabila pamata. Tas bija, visticamāk, likumīgs, taču politiski neproduktīvs solis, jo patvēruma meklētāju nosūtīšana uz valstīm, kurās tie netiek gaidīti un kuras izrāda nopietnu pretestību pret to uzņemšanu, nav vēlama.

Šāda veida politiskie manevri kaitē Eiropas Savienības saliedētībai un leģitimitātei. Īpaši kaitējoši tas ir jaunākajai paaudzei, kuras galvenā un pirmā nopietnā pieredze saistībā ar Eiropas Savienības pieņemtajiem lēmumiem būs EK mēģinājumi tai uzspiest nevēlamu migrācijas politiku, kas var pat proeiropeiskāk noskaņotos iedzīvotājus pārvērst eiroskeptiķos.

Nepatīkams ir fakts, ka šo potenciāli milzīgo kaitējumu Eiropas Komisija īsteno bez reāla pamata un bez reāliem paredzamiem ieguvumiem. Pārvietošanas shēma vienmēr ir bijusi vairāk simboliska, mēģinot starp Eiropas Savienības valstīm pārvietot tikai 160 000 no miljoniem Eiropā nokļuvušo patvēruma meklētāju. Un ES dalībvalstis nav spējušas sasniegt pat šo salīdzinoši mazo mērķi – palikuši tikai pāris mēneši līdz pārvietošanas shēmas noteiktajam pabeigšanas termiņam, un tikai 21 000 patvēruma meklētāju ir pārvietoti Eiropas Savienības iekšienē. Neviena no ES dalībvalstīm līdz šim nav izpildījusi savas saistības, kas izriet no 2015. gada lēmumiem par patvēruma meklētāju pārvietošanu, – līdz šim iesaistītās dalībvalstis ir izpildījušas mazāk nekā trešdaļu no visām likumīgi paredzētajām saistībām. Turklāt Austrija, kas līdz šim nav uzņēmusi nevienu patvēruma meklētāju un nupat atjaunojusi stingrāku robežkontroli ar Itāliju, lai novērstu migrantu iekļūšanu valstī, nav tikusi pakļauta nekādām pārkāpumu procedūrām.

Lēnāk pār tiltu

Eiropas Savienība šodien saskaras ar vairākām problēmām, kas saistītas ar iekšējām attiecībām ar Višegradas valstīm. Izvēle sākt politizētu, nevajadzīgu cīniņu par apšaubāmu un neveiksmi cietušu pārvietošanas shēmu rada risku novērst uzmanību no nopietnākiem jautājumiem un mazināt Eiropas Savienības leģitimitāti daudz svarīgākās jomās.

EK lēmums ir politiski neveiksmīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai kāds būtu rezultāts, pārvietošanas shēma vismaz šajā formātā tiks izbeigta pēc trīs mēnešiem, ņemot vērā gan nepieciešamo procesu ilgumu, gan faktu, ka teju visas ES dalībvalstis nav pietiekamā apjomā izpildījušas savas saistības, tā pierādot, ka pārvietošanas mehānisms ir cietis neveiksmi. Otrkārt, lai gan pārvietošanas mehānisms simbolizēja nopietnu plaisu starp ES dalībvalstīm un to uzskatiem, šobrīd atmiņa par to bija jau izplēnējusi kā nesenas pagātnes paliekas un ES saliedētība bija spēcīgāka nekā iepriekš.

Eiropas Komisijas iniciētās pārkāpumu procedūras pret trīs Višegradas valstīm ir politizēts process un tikai padziļinās plaisu starp ES dalībvalstīm, tā radot riskus veiksmīgai ES attīstībai nākotnē. Eiropas Savienība tika izveidota kā neatkarīgu valstu savienība, un jebkādiem lēmumiem saistībā ar migrācijas politiku būtu jābūt balstītiem brīvprātīguma, nevis vairākuma gribas uzspiešanas principos. Ja tiesa lems, ka patvēruma meklētāju pārdales mehānisms patiesi ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, ES nāksies pārskatīt un pārstrādāt tās migrācijas politiku, un šāda lēmuma gadījumā arī sankcijas pret valstīm, kuras neizmanto šo potenciāli pretlikumīgo patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēmu, būtu nelikumīgas. Gan Ungārija, gan Slovākija ir paziņojusi, ka pieņems EKT spriedumu un rīkosies atbilstoši tās lēmumam. Tieši šī iemesla dēļ pēc Nacionālās apvienības (VL-TB/LNNK) iniciatīvas pagājušajā nedēļā 23 Saeimas deputāti vērsās Eiropas Komisijā ar iesniegumu, aicinot apturēt plānoto sankciju noteikšanu Polijai, Čehijai un Ungārijai par patvēruma meklētāju neuzņemšanu līdz ES Tiesas lēmuma saņemšanai par patvēruma meklētāju pārvietošanas mehānisma likumību. Eiropas Komisija varētu izmantot šo iespēju un braukt lēnāk pār tiltu, skatot problēmu pēc būtības, nevis ar mērķi sodīt un atstumt.

FOTO: LETA

Dalīties