Rihards Kols: Jo Tev pieder Latvija.

Varbūt šad tad vajag daudz ko pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Lai mēs pamostos un saprastu. Saprastu, ka jautājums: “Kam pieder Latvija?” nav svarīgs, jo atbilde ir tik pašsaprotama. Man, Tev, jums. Mums visiem.

Pirmkārt. Esmu pārliecināts, ka nacionālā pašapziņa ir noteicošais pamats tautas spējai izdzīvot, tās spējai saglabāt savu identitāti. Nacionāli domājošie latvieši vienmēr ir uzskatījuši, ka suverēna Latvijas valsts ir nepieciešama, lai nodrošinātu latviešu tautas interešu ievērošanu un tās attīstību. 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika kļuva par visu iepriekšējo latviešu sapņu un centienu materializāciju. Arī tos piecdesmit mūsu pastāvēšanas gadus, kad par brīvu Latviju runāt bija liegts, caurvija apziņa par latviešu tiesībām uz savu valsti. Bet šodien, kad pagājuši 28 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, mēs varam vērot latviešu pašapziņas vājināšanos.

Reizēm tā ir nicīga attieksme pret mūsu vēsturi, valsts simboliem un iekārtu, citreiz – vienkārši ikdienišķs pesimisms jeb visiem labi jau zināmais vissirslikti.lv, vienlaikus apzinoties, ka tik labi, kā šodien, Latvija nav dzīvojusi nekad. Jā, esam brīvā valstī, bet daži ik pa laikam ir neapmierināti. Valsts mums ir, bet gribam vēl vairāk. Varbūt daudzi atminas šķietamo pārticību ne tik senā pagātnē. Desai nepareiza krāsa, benzīns par dārgu, politiķi nepatīk, dziesmas par skaļu,  pensijas par mazu mazas un šodienas laiks – ļoti nesaprotams. Ik pa laikam kāds sāk saukt vecos laikus atpakaļ, kad maize, kvass, piens un cepums bija daudz lētāks (aizmirstot, ka to nopirkt ne vienmēr varēja) un visiem mugurā bija viens un tas pats.

Bet mums šis periods ir garām. Domāju, ka mēs, latvieši, esam pienākuši pie kaut kādas robežas, kad jāsaka – stop! Un jāpārdomā tā likteņa dāvana, kas saucas Latvijas Republika. Mēs dzīvojam nemitīgu izaicinājumu un apdraudējumu laikā, un daudziem Latvijas valstiskums šķiet gluži vai pašsaprotams – kā tāds ceļš, kas turpināsies vienmēr… Bet – ceļš var nonākt strupceļā, kad tālāk nav kur iet.

Ir laiks apsvērt robežu, pie kuras esam pienākuši paši. Jo valsts ir jāgrib. Tai jābūt nepieciešamībai. Citas tautas gadu desmitiem lolo savas nacionālas valsts ideju, cīnās par to.

– Bet mums bieži izplatītā frāze “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.”, gūst sabiedrības noskaņojuma nokrāsas. Šī doma un tās atvasinājumi vienmēr atrod dzirdīgas ausis. – 

Nācijai un valstij, lai tās pastāvētu, ir ne tikai jāapzinās sava pagātne, bet, galvenais – tai ir nepieciešama griba veidot savu nākotni. Tā ir kopīga griba. Satversmē tā ir apzīmēta par “valstsgribu”, un tā ir pastāvīgi jāuztur. Lai veidotu nācijas un valsts nākotni, ir jābūt cerībai, pārliecībai par nākotni. Tieši šī pārliecība mums patlaban zināmā mērā tiek apšaubīta. To vājināt palīdz arī ārēji spēki ar tiem ne tik draudzīgiem nodomiem.

– Daudz par to esmu domājis. Arī par to, ko nozīmē būt latvietim. Ko nozīmē tas, ka man – kā latvietim – pieder sava valsts. – 

Valsts esam mēs, un valsts ir tāda, kā mēs tajā piedalāmies. Tā nav tikai zeme, tikai novilktas līnijas kartē, tikai likumi un noteikumi, un nodokļi – ja tā būtu, Latvijas valsts nepastāvētu.

Mēs bieži sevi neredzam pareizi. Reflektējot uz aizgājušu pakļautību, mēs aizmirstam, ka latvieši vienmēr ir bijusi ļoti lepna, izglītota, pašapzinīga tauta. Mums ir tik daudz stāstu – pašapzinības, veiksmes, izdošanās un uzvaras stāstu. Mēs esam morāli un garīgi stipra nācija, kura izcīnījusi savu valsti, pratusi atgūt tās neatkarību. Mums ir jāatceras šie stāsti un, kas būtiski, arī tā pašapziņa.

– Ar pašapziņu un atbildību varbūt ir tā, ka to var atrast, tikai to pazaudējot. Varbūt bija vajadzīga vesela paaudze, lai kaut kas mainītos. – 

Varbūt tas bija vienīgais veids, kā mainīt mūsu domāšanu. Varbūt šad tad vajag daudz ko pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Lai mēs pamostos un saprastu. Saprastu, ka jautājums: “Kam pieder Latvija?” nav svarīgs, jo atbilde ir tik pašsaprotama. Man, Tev, jums. Mums visiem.

Jo Tev pieder Latvija, un Tev pieder tās pagātne, tagadne un, vissvarīgāk, tās nākotne. Mums pašiem pieder dinamiska, forša valsts ar visiem tās lieliskajiem gadalaikiem dabā un uzņēmīgajiem, gudrajiem cilvēkiem.

Mūsu vārdi un darbi, mūsu plāni un ieceres nosaka to, kāda ir mūsu sabiedrība, kāda ir un kāda nākotnē veidosies mūsu valsts. Tā ir vienlīdz mūsu kopīga atbildība un iespēja, un, tikai apzinoties un izprotot, cik nesaraujama ir šī saikne, mēs spēsim veidot Latviju tādu, kādu gribam to redzēt, kādā gribam dzīvot, ar kādu gribam lepoties un par kuras panākumiem priecāties. Moderna demokrātiska Latvijas valsts, kurā mēs varētu justies kā patīkamās mājās, prasa pastāvīgu uzmanību un piepūli. No katra. Brīvība ir grūta. Demokrātija ir izaicinājums gan valstij, gan sabiedrībai, gan katram indivīdam.

No brīža, kad mēs definējam sevi par latviešiem, mēs uzņemamies līdzatbildību par visu to, kas šajā valstī notiek. Katram ir sava viena balss – ne vairāk, ne mazāk. Katrs ir unikāls, katrs ir vienreizējs un katram ir savs neatvietojams svars un sava vieta. Valsts ir kopība, to veidojam mēs visi kopā. Kāda tā būs, tas ir atkarīgs no mums visiem. Katrs, kopā ar visiem citiem, ir līdzatbildīgs par to, kas šeit notiek. Katram ir savs vārds sakāms, un savu spriedumu ir iespējams izteikt un paust. Mums, latviešiem, ir ko sargāt, ir, par ko uzņemties atbildību un ir, ar ko lepoties.

– Tāpēc šajās vēlēšanās es aicinu apzināties savu atbildību, kas nāk līdzi ar to, ka ikvienam no jums pieder gabaliņš Latvijas valsts. Jums ir akcijas. – 

Tāpēc – veiciet valstiski atbildīgu izvēli. Tāpēc izvēlēties tos, kas sargās Latviju un latviskumu. Tāpēc es pievienojos Nacionālajai apvienībai – jo mēs apzināmies to atbildību, kuru uzliek pašiem sava valsts.

Tam, kuram kaut kas pieder, to nav viegli atņemt. Tam, kuram pieder Latvija, to nevar atņemt nekad.

Dalīties