Uzruna Nacionālās apvienības kongresā 2017 – ES nākotne

“Kaut Tu dzīvotu interesantos laikos” – ķīniešiem tas ir lāsts. Mums visiem, šodien, šeit, gribot vai negribot, tā ir ikdienas realitāte. Īpaši interesanti būs tuvākie divi gadi, jo tajos izšķirsies …

“Kaut Tu dzīvotu interesantos laikos” – ķīniešiem tas ir lāsts. Mums visiem, šodien, šeit, gribot vai negribot, tā ir ikdienas realitāte. Īpaši interesanti būs tuvākie divi gadi, jo tajos izšķirsies ne vien Latvijas nākotne Saeimas vēlēšanās, bet arī Eiropas Savienības nākotne un tālākā perspektīva līdz ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Un mūsu nākotne ir nesaraujami saistīta ar Eiropas Savienības nākotni.

Neliela vēsturiska atkāpe. Laikā, kad tika radīts politiskais projekts, ko šodien zinām kā Eiropas Savienību – pēc Otrā pasaules kara beigām, apzīmējums, ar kuru to visbiežāk aprakstīja šī veidojuma būtību bija “Eiropas Savienotās valstis”. Šis apzīmējums – ideja par “Eiropas Savienoto valstu” veidošanu šodien šķiet teju pārmērīgi naiva, un tādas veidošanai šodienas Eiropā nav ne vietas, ne pamatojuma. Eiropas Savienības – politiskas un ekonomiskas partnerības – izveide nenozīmē jaunas demokrātijas rašanos vietā, kur tās iepriekš nebija. Tā vietā, Eiropas Savienību veido suverēnu nacionālu Eiropas valstu apvienība, tā radot unikālu sadarbības formu. Šī politiskā organizācija, kas dzimusi no Otrā pasaules kara drupām un gruvešiem, joprojām ir galvenā platforma, uz kuras Eiropas pilsoņiem veidot un paust savu demokrātisko gribu. Eiropas Savienība nav valsts – tā nevar noteikt stingras robežas, organizācijas un pārvaldes formu vai izpausmes. Tā drīzāk ir sava veida būvlaukums – vieta, uz kuras redzama zīme “Uzmanību, notiek darbi!” Vai arī, aizņemoties slaveno pirmā Eiropas Komisijas prezidenta Valtera Hallsteina analoģiju – Eiropas Savienība ir divritenis. Es teiktu, ka tas ir tandēma velosipēds.

Lai izvairītos no apgāšanās, tandēmam ir jāturpina kustība. Tandēms, uz kura savulaik atradās tikai dažas valstis, šobrīd nes 28 nacionālas valstis, un tās visas “minas” un uzņem ātrumu. Mūsu velosipēds ir pieredzējis un pārvarējis dažādas krīzes – kādu reizi kāds aizmirst mīt pedāļus vai uzlikt drošības ķiveri, cits – aizmirst piebremzēt, kad nepieciešams, savukārt vēl kāds pat apzināji mēģinājis sabojāt spieķus. Katra krīze ir kalpojusi kā stimuls attīstīties un braukt tālāk, ļaujot mums pārslēgties uz augstāku ātrumu.

Bet ir problēma. Mūsu lielais tandēma velosipēds ir kļuvis tik smags, ka brīžiem šķiet, ka daži no mūsu velosipēdistiem – dalībvalstis šajā scenārijā – netiek līdzi un daži brauc pārāk ātri. Ķēde un ātrumu pārslēdzējs – Eiropas Komisija –  kļūst arvien nestabilāki un sāk ierūsēt. Reizēm daži no mums nemaz nezina, kurā virzienā mēs braucam un kā mēģināt tur nokļūt. Par spīti tam, daži joprojām šo nestabilo velosipēdu dzen uz priekšu un pat mēģina vēl pārslēgties uz augstākiem ātrumiem.

Eiropas Savienība šobrīd pieredz savu, iespējams, nopietnāko krīzi. Šoreiz nav runa tikai par jaunas ķēdes vai ķiveres uzlikšanu. Vērojot norises publiskajā telpā un atsevišķu augsta ranga Eiropas amatpersonu izteicienus, rodas pamatotas bažas par ceļu uz potenciāli sadrumstalotu, deformētu un savu formātu mainošu Eiropu. Marta sākumā Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers nāca klajā ar pieciem Eiropas Savienības tālākās attīstības scenārijiem, kurus nosacīti var iedalīt gradācijā no ES lomas reducēšanas līdz tikai vienotā tirgus uzrauga statusam līdz pat ES pārtapšanai par federālu valsti. Šie gan vairāk ir destruktīvi pareģojumi – patiesas attīstības scenāriju plānošanas vietā radot arvien jaunus “dokumentus”, “plānus” un vīzijas tā vietā lai risinātu esošās problēmas. Eiropas Savienība atrodas krustcelēs.

Bet – citējot Čērčilu – “labas krīzes nevajag atstāt neizmantotas”. Eiropas Savienība no krīzes var iziet kā spēcīgāka organizācija tikai tad, ja kāds krīzi pareizi izmanto – piedāvā risinājumus un prasmīgi aizstāv šos risinājumus un intereses, lai tās nākotnē arī tiktu īstenotas.

2018.gads būs tas laiks, kad notiks visspraigākās diskusijas par Eiropas Savienības nākotnes attīstības scenārijiem. Mums ir jābūt gataviem iesaistīties šajās diskusijās un aizstāvēt tās pozīcijas, kuras esam definējuši jau sen. Mums ir stingri jāaizstāv savas pozīcijas un jāuzstāj, ka jebkādu attīstības scenāriju īstenošana var notikt tikai dalībvalstīm esot vienisprātis. Mums ir jāatrod sava vieta šajās diskusijās un jānodrošina, ka mūsu – Latvijas – balss tiek sadzirdēta. Par Eiropas Savienības nākotni lems tās pilsoņi – visi tās pilsoņi – nevis kāds abstrakts “kodols”, par kura izskatu un dabu neviens nezina.

Tuvākajā nākotnē vissmagākās diskusijas pavisam noteikti būs par absurdo “Eiropas Savienoto valstu” jeb federatīvas savienības veidošanu. Tas ir fundamentāli nepareizs virziens, kas ir jāaptur jau saknē. Mums jāuzstāj un jāstrādā pie tā, lai Eiropas Savienība atgrieztos pie tiem pamatprincipiem un vīzijas, kuras dēļ tik daudzas valstis, tajā skaitā Latvija, tiecās iestāties Eiropas Savienībā – Eiropā, kas veicina labklājību, kurai būtiska Eiropas kultūru dažādība un vēsturiskais mantojums. Eiropā, kurā pirmajā vietā ir tās iedzīvotāji, to viedoklis, vēlmes un vajadzības. Pašreizējā “stratēģija” (un šo vārdu lietoju pēdiņās), piedāvājot tik-un-tik izvēles iespēju valstu valdībām un politiķiem nav savienojama ar demokrātijas pamatprincipiem, jo pašos pamatos šī izvēle nevar būt politiķu rokās. Federalizācija, vairāku ātrumu vai vienotā tirgus Eiropa ir pārvaldes konstrukcijas, kuras jāskata tikai caur dalībvalstu definēto vēlmju prizmu. Mūsu uzdevums ir aktīvi definēt un paust mūsu nacionālās pozīcijas, un aizstāvēt Latvijas kā pilnvērtīgas dalībvalsts un tās pilsoņu tiesības un intereses šajās diskusijās – ES attiecības ir ārpolitika, nevis iekšpolitika, un tai jāpieiet tieši tik nopietni.

Zināmā mērā no mūsu aktivitātes, no mūsu spējas kvalitatīvi un kompetenti iesaistīties diskusijās par Eiropas Savienības nākotni, būs arī atkarīga Eiropas nākotne un Eiropas nākamie līderi. Domāju, ka mēs visi vēlamies Eiropas Parlamentu un Komisiju, kas izprot, kā attīstīt Eiropu un veidot tās nākotni. Tādu, kas spētu atgādināt, ka Eiropas Savienības raison d’être ir nekas vairāk un nekas mazāk kā institucionāla pamata nodrošināšana Eiropas vērtībām, un ka Eiropu veido cilvēki, nevis administratīvas teritorijas. Būsim modri un izmantosim savu iespēju paust savu viedokli skaļi – tā, lai mūs sadzird. Un lai tandēms tālu brauc.

 

Rihards Kols

NA valdes loceklis, 12.Saeimas deputāts

Dalīties