Pirms trim gadiem Kremlis sāka savu pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, cerot uz ātru uzvaru, cerot, ka pasaule novērsīsies, cerot, ka Ukraina salūzīs.
Trīs gadus vēlāk – Ukraina joprojām stāv. Tā cīnās. Tā ir noturējusies. Un tas pats par sevi ir graujoša sakāve Krievijai.
Šie trīs gadi ir bijuši piepildīti ar milzīgām ciešanām – pilsētas pārvērstas drupās, ģimenes izpostītas, neskaitāmas dzīvības zaudētas. Taču šos gadus raksturo arī neapturama pretestība pret tirāniju, spīts un pašaizliedzība, un nesalaužama griba.
Krievija nav sasniegusi savus mērķus. Tā vietā tā ir atklājusi savu militāro nekompetenci un ievainojamību. Pašpasludinātā “lielvara”, kas draudēja ar spēku pārzīmēt robežas, tagad pati mokās cīņā pret valsti, kuru tā novērtēja stipri par zemu.
Ukraina uzvarēs. Tas nav tikai sauklis – esmu pārliecināts, ka tā ir realitāte, kas veidojas šodien. Jautājums nav “vai”, bet “kad”. Un kad šis brīdis pienāks, tā nebūs tikai Ukrainas uzvara – tā būs uzvara visiem, kuri tic, ka robežas nav pārzīmējamas ar spēku, ka suverenitāte nav interpretāciju jautājums un ka agresoram nedrīkst ļaut uzvarēt nekad.
Слава Україні!