Aprēķināts risks mainīgajā starptautiskajā telpā

Sākotnēji publicēts šeit: https://ej.uz/LADG-2022

“..Latvijas nākotne [..] lielā mērā atkal atkarāsies no mums pašiem, cik mēs prasīsim, gribēsim un varēsim aizstāvēt Latvijas skaisto nākotni. Tie ir galvenie lielie uzdevumi, kuri latviešu tautai un Latvijas valdībai jāveic bez kavēšanās. Lai ikviens aizmirstam mūsu sīkās, ikdienišķās pretešķības un izšķirības un lai visi, kam dārga Latvijas nacionālā pat- stāvība, apvienojamies kā viens vīrs, jo dzimtene to no mums prasa! [..] Latvijas nākotne atrodas pašas nācijas rūdītās un drošās rokās.” Z. A. Meierovics

Gan Latvijas dibināšanas un de iure atzīšanā 20. gadsimta 20. gadu sākumā, gan arī mūsdienās, Latvijas spēja pieņemt lēmumus, sasniegt izvirzītos mērķus un mūsu diplomātu meistarība, veidojot attiecības ar ārvalstīm, ir eksistenciāla un nepārtraukta misija. Mums jāspēj realizēt pašu labāko no tā, kas mums ir — atrast un turēties kopā ar vislabākajiem sabiedrotajiem, vienoties un turēties pie savām vērtībām gan uz pasaules skatuves, gan mājās. Tikai ar patstāvīgu dzīvi un darbu, garīgi un politiski, kā nācija mēs nonākam līdz (paš)apziņai un pārliecībai par savu valsti un turpinātību nākotnē. Nevis no kāda žēlastības vai palīdzības, bet gan no pašu spēcīgas un savā pārliecībā demokrātiskas attīstības — no valsts celšanas.

Šodien vairs nešķiet īpaši piedienīgi runāt par to, ka dzīvojam bezprecedenta pārmaiņu laikos. Tāpēc — riskēšu izklausīties mazliet dramatiski cerībā būt nepārprotami tiešs. Par šodienas status quo varam uzskatīt burtiski “degošu” planētu, regulārus, smagus pandēmijas uzliesmojumus, un nestabilu virzību uz pasaules ekonomiku atveseļošanos.

Pandēmija ir pasaules pašreizējo ekonomisko problēmu galvenais cēlonis. Covid-19 ir haosā atstājis globālās piegādes ķēdes, iedzinis daudzus desmitus miljonu bezdarbā un nabadzībā un palielinājis valstu parādus līdz jauniem rekordiem. Visticamāk, neizdosies pieredzēt stabilu, globālā mērogā taisnīgu atveseļošanos — vismaz noteikti ne līdz tam laikam, kamēr netiks nodrošināts vienmērīgi augsts vakcinācijas pārklājums visā pasaulē, lai apturētu jaunu Covid -19 vīrusa mutāciju rašanos — līdz šim esam piedzīvojuši piecu jaunu variantu rašanos, viens no kuriem — Delta — izraisīja jaunu pandēmijas vilni, daudzviet, arī Latvijā un Eiropā, kas bija daudz smagāks nekā iepriekšējais. Šī raksta tapšanas laikā par jaunatklāta varianta atklāšanu paziņoja Pasaules Veselības organizācija, ierindojot to vissatraucošāko Covid-19 variantu kategorijā, kurā jau atradās pasaulē dominējošais delta variants un vājākie alfa, beta un gamma varianti[1]. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) brīdinājis, ka jaunais Covid-19 izraisošā koronavīrusa variants, kas sākotnēji konstatēts Dienvidāfrikā un ir nosaukts par omikrona variantu, rada “augstu vai ļoti augstu” risku Eiropai.

Ilgtermiņa labklājība ietekmēs arī tas, cik veiksmīgi izdosies sasniegt izvirzītos mērķus oglekļa emisiju samazināšanā, lieliem ieguldījumiem videi draudzīgā infrastruktūrā, lai atspoguļotu šodienas realitāti un sabiedrības vajadzības, tirdzniecības noteikumu pielāgošanas, lai samazinātu klimata riskus un dabas postījumus, un aprites ekonomikas paātrināšanās.

Uzstājoties ANO Ģenerālajā asamblejā 2021. gada 21. septembrī, ģenerālsekretārs Guterešs uzsvēra[2], ka diemžēl pasaule cieš no “multilaterālu risinājumu deficīta”, kas kavē spēju efektīvi reaģēt uz pasaules “multilaterālajiem izaicinājumiem”.

2021. gads ir pieraduma un pielāgotas dzīves, pat ja tā bijusi fragmentēta, gads, kurā pandēmiju nevis pārdzīvojam, bet ar to sadzīvojam. Viss pārējais 2021. gadā sāka “ieskrējienu” uz it kā ierastajiem ātrumiem.

Ir pat nedaudz paradoksāli — pēc tam, kad tik ilgi visi esam vēlējušies atgriezties “normālajā pasaulē”, tiklīdz bijām sākuši sadzīvot ar pandēmijas radīto “jauno normālo” realitāti — sadzīvot ar krīzi — un ārpolitikā sākt atgriezties pie ierastā ritma, tas ātrums, ar kādu sevi viens pēc otra pieteica arvien nopietnāki izaicinājumi 2021.gada gaitā, visticamāk daudzus pārsteidza. Pārbaudījumi transatlantiskajās attiecībās, Ķīnas sankcijas pret Eiropas Savienību, gāzes vada “Nord Stream 2” būvniecības pabeigšana, NATO spēku iziešana no Afganistānas, neregulārās migrācijas izmantošana kā hibrīdkara instrumentu pret ES uz Eiropas Savienības un Baltkrievijas robežas… var rasties sajūta, ka esam iesēdušies autobusā, kuru nemāk vadīt neviens, bet tas stūrē taisnā ceļā uz nākamo bedri. Šogad redzam, cik destruktīva ir pārgalvīga politika un retorika. Vienlaikus redzam, cik destruktīva ir arī pārprasta pieticība un samiernieciskums, un cik kritiski svarīga ir spēja vienoties, pieņemt lēmumu un rīkoties jeb — aprēķināts risks.

Šos dažus jēdzienus — pārgalvība, apdomība un aprēķināts risks — aicinu paturēt prātā, apskatot atsevišķus 2021. gada “momentuzņēmumus” ārpolitikas plašajā laukā.

Starptautisko politiku vienmēr raksturojusi zināma līmeņa nenoteiktība un spriedze. Kā cilvēka daba, tā mūsu kopīgi radītās sistēmas iekārtotas tā, ka visskaļāk un visplašāk izskan niknums, trauksme un šaubas. Šie vīrusi ir apsēduši demokrātijas visā pasaulē. Sabiedrības raksturo viens un tas pats vārds: spriedze.

Anti-globālistu un radikālāko margināļu izsapņotās sazvērestības, roku rokā ar politisko oportūnismu un pat ekstrēmismu, gūst atbalstu un rezonē ar daļu sabiedrības, un tas raisa disonansi gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Starptautiskās organizācijas, ar to skaļāko multilaterālās sistēmas nicinātāju palīdzīgu roku, kļūst arvien paralizētākas un nespējīgākas pieņemt lēmumus. Polarizācija, šķiet, sāk institucionalizēties — kur vairāk, kur mazāk, bet politiskā diskursa tendence šķelšanās un “sagrupēšanās” galējos pretpolos jau vērojama sistēmiskā līmenī. Tā ir pateicīga augsne konfliktiem un konfrontācijām, lielvaru ārpolitiskajam šaham (vai metamajiem kauliņiem — cik nu stratēģiska ir katras valsts darbošanās ārpolitikā), izrietošajām viedokļu, vērtību sadursmēm, kas mūs noved pie pieaugošas sarežģītības krīzēm, kuru risinājumi pieprasa pretējo — spēju sadarboties, vienoties un rīkoties.

Šodienai raksturīga apdullinājuma sajūta. Ja 2020. gadā vienojoša bija paradoksāla kopības sajūta, kas vienotā pārdzīvojumā uz laiku saliedēja vai vismaz ļāva pierimt lielākajiem konfliktiem, tad 2021.gadā tikām ierauti atpakaļ “vecajā” ikdienā, samilza briedušie konflikti, uzvirmoja gruzdošās nesaskaņas — piemēram, jau minētās transatlantiskās attiecības vai hibrīdapdraudējumi, izmantojot neregulāro migrāciju kā ieroci, pavēršot to pret ES ārējo robežu.

Nestabilitātes radīšanā sava loma bija arī informācijas laikmeta izaicinājumiem, kas, “saduroties” ar tāda mēroga krīzi kā globāla pandēmija, kļuva teju eksplozīvi. Digitālā pasaule eksistē vienlaikus “kopējā” un paralēlā realitātei, un digitālās pasaules robežas nav novilktas tur pat, kur nacionālās. Sociālie tīkli tiek izmantoti ne tikai lai savienotu cilvēkus un sabiedrības, bet arī lai tās šķeltu, lai apstrīdētu valsts jēgu, jēdzienu, mazinot paļāvību uz apziņu par savstarpēji saistošas realitātes un patiesības eksistenci. Šodien vairākas paralēlās realitātes var eksistēt vienā kvadrātmetrā, un arvien grūtāk kļūst runāt par vienotu un universālu pasaules uztveri un izpratni cilvēku vidū.

2021: VĒTRA PĒC KLUSUMA

Domāju, ka plaši izplatītās cerības un pārliecība, ka, līdz ar ASV Baltā nama saimnieka nomaiņu, pēkšņi visas neskaidrības un nesaskaņas atrisināsies pašas no sevis, lielākā daļa būs jau aizmirsuši. Un tas būtu prātīgi.

Ģeopolitiski dueļi un izaicinājumi — tas ir tas, ko vērojam šodien.

Piemēram, dažas nedēļas pēc prezidenta Džo Baidena inaugurācijas viņa valsts sekretārs Entonijs Blinkens divpusējās tikšanās laikā Aļaskā iekūlās publiskā strīdā ar kolēģiem no Ķīnas. Transatlantiskās attiecības piedzīvoja vēl vienu triecienu “Nord Stream 2” kontekstā. Savukārt ES piemēroja Ķīnai stingrākas sankcijas, kā iemeslu minot tās piekopto politiku un cilvēktiesību pārkāpumus pret uiguriem Siņdzjanā, uz ko Ķīna atbildēja ar savām sankcijām.

Jūnijā Krievijas un Lielbritānijas savstarpējās nesaskaņas Melnajā jūrā dažiem lika vilkt paralēles ar 19. gadsimtā notikušo Krimas karu. Džo Baidena tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu īpaši nemazināja saspīlējumu ASV un Krievijas attiecībās.

Kad pienāks pirmā Baidena un Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina tikšanās klātienē, tā diez vai būs īpaši “sirsnīgāka”. G7 šobrīd mēģina atrast jēgu savai eksistencei — ir citas spēcīgas valstis, kuras neatzīst G7 autoritāti globālā līmenī. Vienlaikus, G7 un G20 joprojām spēj uzstādīt spēles noteikumus, piemēram, tādās jomās kā globālā nodokļu politika, virzot iniciatīvas par minimālo uzņēmuma nodokli un pašlaik izstrādē esošo digitālo nodokli.

Šie notikumi visbiežāk tiek apzīmēti ar vārdu “ģeopolitika”, pasniedzot tos kā veco problēmu jaunās izpausmes. Piemēram, Krievija turpina padomju tradīciju izmantot energoresursu eksportu, lai padarītu citas valstis no tās atkarīgas, un “Nord Stream 2” ir jaunākā šīs tradīcijas izpausme. Tas, ko Entonijs Blinkens dēvē par “Krievijas ģeopolitisko projektu ar mērķi sašķelt Eiropu”[3], ir pavisam nopietna enerģijas krīze Eiropā.

Kad Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja, ka vadīšot “ģeopolitisku Komisiju”[4], viņas mērķis bija iezīmēt atšķirību starp jauno EK un “politisku” Komisiju, uzsverot mērķi Eiropai uzņemties lielāku lomu uz starptautiskās skatuves. Daudzi eiropieši uzskata, ka globalizētajā pasaulē Eiropai nepieciešama pārliecinoša balss, un sliecas piekrist argumentam, ka pat lielās dalībvalstis — Francija, Vācija un Itālija — vienas pašas nevarētu būt ietekmīgas. Tomēr pašreizējos apstākļos rodas iespaids, ka nostāšanās ģeopolitiskajā pozā reizēm ir veids, kā kompensēt savu nevarību — joprojām nevaram atvadīties no tiem simptomiem, kas pavadīja “veco politiku” un bremzēja risinājumu rašanu tādām globālām problēmām kā COVID-19 pandēmija — nespēja tās sākuma posmā vienoties par kopēju pieeju un dalībvalstīm sākot darboties “katrs pats par sevi” režīmā, lai gan bija skaidrs, ka šī krīze ir tāda, kuru pārvarēt iespējams tikai kopīgiem spēkiem. Šajā kontekstā izvirzījās diskusijas par Eiropas noturību un autonomiju, un rosināja visai eksistenciālas pārdomas par ES kā projekta nākotni, un nepabeigtajiem darbiem.

DEZINFORMĀCIJA KĀ RUTĪNAS FONA TROKSNIS

Informācijas revolūcijas laikmets mūs piespiež pārdomāt daudzus jautājumus, pat definīcijas ierasti monolītiem terminiem. Viens no šiem terminiem ir “medijs”. Par medijiem plašā nozīmē uzskatāmi gan transportlīdzekļi, gan tehniski instrumenti, piemēram, pulksteņi, gan veselas sistēmas, kā, piemēram, valsts pārvalde un dzelzceļa tīkli. Būtībā mediji ir vide, kurā mēs dzīvojam, pret kuru mums ir attieksme un kura var mūs ietekmēt, tie sakārto, strukturē mūsu dzīvi.

Taču parasti ikdienā lietojam šaurāku definīciju. Respektīvi, runa ir par masu medijiem jeb masu komunikācijas līdzekļiem, kas ir neaizstājama mūsdienu sabiedrības ikdienas sastāvdaļa. Tad seko apakšsadalījums — “jaunie” un “vecie” –, un mūsdienu sabiedrības ikdiena ir tik ciešā kopsolī ar medijiem, informācijas apmaiņu un ražošanu, ka jēdziena “informācijas laikmets” lietojums uzreiz šķiet pašsaprotams. Šodien pats sev esam medijs, mediji paši nezina, vai ir mediji, un vēlme uzņemties to atbildību, kādu likums uzliek medijam, nav plaši izplatīta — un tas viss notiek globālā mērogā pilnībā globalizētā informācijas telpā bez robežām.. Ir iestājies juceklis, ko tikai sarežģī paralēli notiekošā tehnoloģiskā revolūcija — neaptveramā ātrumā notiekošā jaunu tehnoloģiju attīstība.

Šodien daudz runājam par dezinformāciju, viltus ziņām, manipulētām ziņām, fotošopētiem influenceriem, attālināšanos no realitātes. Termins “viltus ziņa” jau šķiet vecs kā pasaule — un tas laikam tikai atkārtoti apliecina, kā informācijas aprites ātrums izmaina kopējo laika izjūtu, jo — kā izrādās — publiskajā apritē termins “viltus ziņas” tā pa īstam parādījās tikai ap 2016. gadu. Tagad gan agrāk šķietami nevainīgā “joku ziņa” ir kļuvusi par patiesiem meliem, pats “viltus ziņas” koncepts ir sasniedzis jaunu kvalitātes līmeni — pasaules informatīvajā telpā sevi piesaka deepfake jeb dziļie viltojumi, kas ir ar mākslīgā intelekta palīdzību radīti viltus videoklipi.

To, cik pārliecinošas var būt šīs tehnoloģijas, parādīja pavasarī piedzīvotais “viltus Leonīda Volkova”[5] atgadījums, kad pie Latvijas parlamentāriešiem, medijiem un arī valsts institūcijām vērsušies krāpnieki un, izliekoties par Kremļa opozicionāra Alekseja Navaļnija līdzgaitnieku Leonīdu Volkovu, piedāvājuši telefonintervijas vai video tikšanās. Ar viltus Volkovu šī gada februārī caur videozvanu tikās arī organizācijas “Amnesty International” amatpersonas. No tikšanos ierakstiem samontēti videomateriāli ievietoti “jokdaru” YouTube kanālā, un kā sagrozīti un manipulēti materiāli tālāk izmantoti arī Krievijas televīzijas kanālā “Rossija 24”, tādējādi diskreditējot “Amnesty International” vadību un pieņemtos lēmumus. Līdzīgas ietekmes operācijas īstenotas pret Igaunijas, Lietuvas, Vācijas un Dānijas, Lielbritānijas un citu valstu amatpersonām, kur Krievijas pārstāvji izlikās par Baltkrievijas Lukašenko režīma opozicionāri Svetlanu Cihanovsku.

Tika “apčakarēti” gan parlamentāriešus, gan nevalstiskās organizācijas Eiropā un ASV, gan arī mūsu pašu LTV Ziņu dienestu. Domāju, ka ar šādiem riskiem rēķinājies vai nopietni apsvēris īsti nebija neviens — tas ir, pirms nonāca šajā situācijā, kas liek rēķināties ne tikai ar to potenciālu atkārtošanos vai vismaz mēģinājumiem, bet arī ar faktu, ka uz savām acīm īsti paļauties vairs nevar.

Deepfake ir mašīnmācīšanās, izmantota ar mērķi radīt viltus video — publiska persona saka to, ko nekad nav teikusi. Tā ir sintētiskā audio un video jaunā paaudze. Diemžēl kļūs tikai sliktāk, jo dziļā viltojuma tehnoloģijas satura un autentiskuma pārbaudei nepieciešama īpaša modrība un zināšanas, kam pievērst uzmanību, lai atšķirtu viltus video no īstā — to ir grūti atpazīt. Mākslīgais intelekts rada jaunas iespējas ietekmēt politiskos procesus — ir sākusies jauna politiskās dezinformācijas ēra. Tehnoloģija(s) attīstās, deepfake tiek izstrādāts atvērtā koda programmatūrā, kurā to katru dienu pārskata un uzlabo. Ilgi nebūs ilgi jāgaida, līdz tas nonāks zemāka līmeņa hakeru rokās un — arī mūsu guļamistabās. No krāpnieku zvaniem — tie, kā zināms, joprojām darbojas un ik nedēļu Latvijā tiek šādā veidā apkrāpti cilvēki — uz krāpnieku videozvaniem reālajā laikā.

Ko mēs varam darīt?

Padarīt grūtāku deepfake video izplatīšanas procesu, kā arī sadarboties ar visdažādākajām organizācijām, lai pievērstu uzmanību šim jaunajam apdraudējumam. Pastāv arī iespēja “apmācīt” mūsu datorus atpazīt šādus sintētiskos video; izstrādē ir arī rīki, ar kuru palīdzību žurnālisti un organizācijas spēs identificēt viltus video. Mākslīgais intelekts mācās ārkārtīgi ātri, bet mums pagaidām diemžēl vēl nav tehnoloģiju, kas spētu pastāvīgi atpazīt visus viltojumus — tiklīdz viltus video tiek atpazīts kā neīsts (teiksim, viltus personāžs pārāk reti mirkšķina acis), šīs kļūmes labošanā iesaistās algoritms. Viltvāržiem grūtāku dzīvi var padarīt divpakāpju verifikācijas principa “iedzīvināšana”, ja videokonferences formātā jātiekas ar iepriekš nesatiktu, nepazīstamu personu.

Sociālie tīkli vai tomēr mediji?

Covid-19 sazvērestības mītu aktīvā izplatīšanās “eksplozijā” vislielāko artavu sniedza sociālo mediju algoritmi, kas izceļ tieši “vissirslikti” ziņas. Sazvērestību teoriju radītāji, lai arī mazākumā, ir agresīvi. Facebook algoritmi “uzskata”, ka dusmīgi, negatīvi, šokējoši ieraksti ir populāri — jo gūst emocionālu reakciju un no tās izrietošo dalīšanos, iesaisti, tādēļ to tālāk parāda pēc iespējas vairāk cilvēku. Sociālo tīklu algoritmi izmanto cilvēka smadzeņu tieksmi uz polarizāciju.

Lielie tehnoloģiju uzņēmumi šajā brīdī pēc savas būtības un ietekmes ir tādas kā kvazi-valdības, kas lemj par to informāciju, ko miljoniem redzēt vai neredzēt — problēma ir tajā, ka, atšķirībā no valstu valdībām, kuru galvenais uzdevums ir rūpēties par savu iedzīvotāju drošību un veselību, sociālo tīklu giganti par primāru vienmēr izvirzīs un izvirza peļņu — no reklāmām, no auditoriju iesaistes.

Kas jauns dezinformācijā par Latviju?

Dezinformāciju par Latviju pēdējā gada griezumā iespējams dalīt divējādi. Daļa kaitīgas dezinformācijas ieguvusi regularitāti, tādēļ ir viegli piemērojama dažādiem Latvijas iekšpolitikas un ārpolitikas procesiem, neatkarīgi no pašu procesu intensitātes. Otra daļa maldīgas informācijas atkārtojas, taču nav regulāra. Šīs dezinformācijas daļas ietvaros nepatiesas informācijas virzītāji aktīvi reaģē uz specifiskākiem notikumiem un procesiem Latvijā.

Regulārās dezinformācijas ietvaros skatāmākie konstruētie stāsti/vēstījumi pēdējā gada griezumā ir saistīti ar Latvijā it kā pastāvošo rusofobiju attiecībā ne vien uz krievvalodīgajiem valsts iedzīvotājiem, bet arī tās klātesamību Latvijas attiecībās ar Krieviju. Minoritāšu pārstāvniecības kontekstā Latvija prokremliskos medijos tiek skatīta un agresīvi vietējām auditorijām virzīta — kā medijos, tā pat no Saeimas tribīnes — kā krievvalodīgiem iedzīvotājiem radikāli nelabvēlīga un diskriminējoša valsts. Ārpolitikas griezumā dezinformatori vaino Latviju savstarpējās diplomātiskajās nesaskaņās ar Krieviju. Latvija tiek pozicionēta kā Krievijai naidīga kaimiņvalsts, kurai nav neatkarīgas ārpolitikas. Rusofobija nereti tiek minēts kā iemesls Latvijas it kā nesekmīgajai ekonomikai un politikai, īpaši uzsverot ekonomiskās sadarbības ar Krieviju samazināšanos, it īpaši tranzīta nozarē. Uz šo “ziņu” fona tiek īpaši izcelta un ievērojami pārvērtēta Krievijas un Baltkrievijas it kā “kritiskā” loma Latvijas ekonomikā.

Nekā jauna, protams. Dezinformatori turpina maldināt par Latvijas lomu NATO un ES. Pēdējā gada laikā īpašu vietu šajos stāstos ieguvis nepelnīts un nepamatojams Latvijas pielīdzinājums “vasaļa” lomai vai ES gadījumā — “otrā ātruma dalībvalsts”. Tādējādi tikusi uzsvērta ideja, ka Latvija it kā tiekot aizmirsta un, piemēram, NATO dalības ietvaros, netikšot pasargāta no ārējiem draudiem.

Tāpat bieži sastopami ir stāstījumi, kas aktualizē Latvijā it kā notiekošos masveida cilvēktiesību pārkāpumus. Interesanti, ka tos parasti pamana un aktualizē laikā, kad Latvijā pieņemts lēmums pārtraukt kāda Kremļa kontrolē esoša televīzijas kanāla retranslāciju vai kad drošības dienesti uzsākuši pārbaudes pret prokremliskiem žurnālistiem un sociālajiem aktīvistiem. Pa vidu visam, 2021. gadā tika aizturēts Saeimas deputāts, aizdomās par spiegošanu Krievijas labā.

Ielūkojoties ārpolitikas tematikā: dezinformatori aktīvi kritizējuši Latvijas amatpersonu interesi un atbalstu 2020. gada augustā notikušajiem protestiem Baltkrievijā, pozīciju par Krievijas domes vēlēšanām, kā arī Krievijas režīma opozicionāram Aleksejam Navaļnijam, cenšoties atainot Latviju kā “histērisku” valsti, kas it kā iejaucas citu valstu iekšpolitikā.

Infodēmijas dramatiskā ietekme — no fake news aktīvistiem līdz ķengurtiesām un sašķeltām valstīm

Covid-19 pandēmijas krīze ir arī digitālās informācijas telpas krīze. Sazvērestības teorijas, meli un safabricējumi digitāli dzen ķīļus nācijās un šķeļ “patiesības telpas” un ģimenes. Pētījumi liecina, ka sazvērestības teorijas uzplaukst krīzes laikā, jo daudzi cilvēki tās izmanto kā izziņas prizmu, caur kurām izprast haotisko un sarežģīto apkārt notiekošo, it īpaši tad, ja oficiālas informācijas trūkst, tā viņus nesasniedz vai viņi tai neuzticas.

Šīs sabiedrības grupas — nesasniedzamo, nezinātāju un neuzticīgo — loma krīzēs vienmēr, bez izņēmumiem, ir bijusi toksiska. Ar savu klātbūtni un vēstījumiem tie pastiprina sabiedrības satraukumu, uztur aktuālu šķirošanu vainīgajos, atbildīgajos un nicināmajos, uzkurina un izvērš digitālās “ķenguru tiesas” un kopumā ievērojami apgrūtina krīzes pārvarēšanu visos tās līmeņos. Lai gan dažas sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas ir izveidojušas savus informācijas centrus, lai izglītotu savas auditorijas par pandēmiju, vai ierobežotu dezinformāciju, to efektivitāte vismaz līdz šim ir bijusi visai apšaubāma. Uzdevums ierobežot dezinformāciju gan kļūst ievērojami sarežģītāks apstākļos, kad dezinformāciju izplata ne tikai indivīdi, bet arī ietekmīgi plašsaziņas līdzekļi un sociāli un politiski ietekmīgas personības.

Valstu aktīvisms

Arī valstis vai to sponsorēti “aktīvisti” mēdz tīši izplatīt dezinformāciju, lai tā sasniegtu kādu stratēģisku mērķi. To novērojām arī Covid-19 pandēmijas ietvaros, dažādās “notikumu attīstības” fāzēs — pa Kremļa kontrolētajiem kanāliem tika nodrošināta nepārtraukta, konkrētajam kontekstam pielāgota sazvērestību teoriju plūsma, sākumā vainojot “globālās elites” par pandēmijas izraisīšanu, spekulējot, vai tik Covid-19 patiesībā nav Rietumu bioloģiskais karš pret Krieviju, turpinot ar fatālām ainām par veselības aprūpes sistēmu krahu Eiropā, cilvēku masveida pretošanos represīvajām valdībām, un visbeidzot starptautiskā mērogā “torpedējot” visas vakcīnas, kas nav ‘’Sputnik’’.

Viltus ziņu un to avotu “digitālā izsekošana” un identificēšana ir nepateicīgs un nebeidzams darbs, bet tikai tā pašlaik spējam apturēt šo teoriju izplatību. Pa vienam, identificējot zināmos spēlētājus un atspēkojot vietēju popularitāti guvušās viltus ziņas. Par spīti tam, ka cīņa ar dezinformāciju brīžiem līdzinās cīņai ar vējdzirnavām, pretošanās un alternatīvu — patiesu — skaidrojumu un vēstījumu nodrošināšana ir kritiski svarīga. Bez tiem, tiek grauta uzticība valstij un tās varai, ticība leģitīmiem un uzticamiem plašsaziņas līdzekļiem un informācijas avotiem, un kultivētas aizdomas, pat bailes no visa, kas ir “cits”.

Pandēmija ir joprojām notiekošs stresa tests visiem pārvaldes līmeņiem. Ārlietu dienestiem bija jāspēj sniegt efektīvu konsulāro palīdzību, sargāt savas valstu tēlu krīzes saasinājumu periodos, un atspēkot dezinformāciju, kuru izplata pašu sabiedrības apjukušākie pārstāvji vai ārēji ietekmes un šaubu aģenti.

Mīlā, karā un kiberkaujā visi ieroči derīgi?

Ik dienas notiek kiberuzbrukumi vai, precīzāk, mēģinājumi. Kiberdrošība būs būtiska daļa no Stratēģiskā kompasa jeb ģeopolitiskā aizsardzības un ārlietu politikas plānošanas dokumenta, kibertelpas karadarbībai kļūstot par pašsaprotamu starpvalstu konfliktu sastāvdaļu.

“Informatīvajā konfrontācijā” visi līdzekļi labi — tā īsumā varētu raksturot Krievijā dominējošās idejas par aktivitātēm digitālajā vidē. Pieeja tā pati, bet līdzekļi un metodes nepārtraukti evolucionē. Daudz arī runāts par Krievijas kiberaktivitātēm — postošo “NotPetya” kiberuzbrukumu pret Ukrainu un Gruziju, informācijas uzlaušanu un nopludināšanu pirms vēlēšanām ASV un Eiropā un tamlīdzīgi. Vienlaikus Krievijas valdība tiecas kontrolēt un noslēgt valsts digitālo informatīvo telpu, tai skaitā tiecoties ieviest Krievijas “suverēno internetu”[6].

Krievijā kibertelpa tiek uztverta kā daļa no vispārīgākas “informatīvās konfrontācijas”, kurā izmantojami jebkuri līdzekļi, lai pārspētu citas valstis starptautiskajā sistēmā. Informatīvo karadarbību iespējams izvērst ar dažādiem līdzekļiem, tai skaitā psiholoģiskajām operācijām, elektronisko karadarbību un kinētiskajiem kaujas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka kibertelpā var veikt fiziskus uzbrukumus infrastruktūrai un kognitīvos uzbrukumus, piemēram, izplatīt dezinformāciju.

Krievijas Aizsardzības ministrija “informatīvo konfrontāciju” raksturo kā nacionālo interešu un ideju sadursmi ar citu valstu nacionālajām interesēm un idejām, un šajā cīņā virsroku varot gūt, uzbrūkot pretinieka informācijas infrastruktūrai un vienlaikus aizsargājot savējo. Putina režīms “informatīvo konfrontāciju”[7] uzskata par ģeopolitisku lielvaru sāncensību, kurā vieni ir uzvarētāji, bet citiem jāsamierinās ar zaudētāju lomu.

Atšķirībā no rietumvalstīm, kuras runā par kibertelpu un kiberdrošību, Krievijas dokumentos tiek aprakstīta informatīvā vide un informatīvā drošība, iekļaujot šajā plašākajā definīcijā arī sabiedrības uzskatu viengabalainību. Turklāt Krievija savas informatīvās telpas robežas pielīdzina teritoriālajām robežām, uzraugot iespējamos pārkāpumus no ārvalstu puses.

“Informatīvās konfrontācijas” drauds Krievijai dod aizbildinājumu izvērst darbības, kas nav atklāta militārā konfrontācija, ļauj palikt neprognozējamai un sasniegt stratēģiskos mērķus, neizraisot atklātu konfliktu.

Kibertelpai — sava konvencija?

Ir būtiska problēma starptautisko konvenciju un tiesību aktu kontekstā, kur kibertelpa joprojām lielākoties atrodas “pelēkajā zonā”. Laikā, kad lielākā daļa pasaules informāciju pārraida un glabā tieši internetā, tādas starptautiskas konvencijas, kas noteiktu kibertelpas “etiķeti”, informācijas un kiberinstrumentu pielietojuma pieļaujamās robežas, trūkums nav izprotams un nodrošina iespēju kibertelpai turpināt eksistēt pelēkajā zonā, kurā nav skaidru noteikumu un normu. Ja mēs nenoteiksim konkrētas, precīzas normas, Krievija un citas valstis turpinās ar taktiskiem uzbrukumiem pārbaudīt un iztaustīt kibertelpas iespēju horizontus.

Starptautiskā līmenī pastāv tikai vispārīgs princips, nosakot, ka valstis atturas no spēka draudiem vai izmantošanas pret jebkuras citas valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību un ka pret citām valstīm jāizturas draudzīgi. Ja kādam tiek uzbrukts, tam ir neatņemamas tiesības uz pašaizsardzību.

Ļaunprātīgas valstu sponsorētas kiberdarbības, kas saistītas ar spiegošanu, izspiešanu vai privātuma pārkāpumiem, var tikt kvalificētas kā nedraudzīgas un ļaunprātīgas, taču tās nav uzskatāmas par kara aktu (act of war).

Tomēr citu valdību vadīti kiberuzbrukumi savā destrukcijā var līdzināties kara akta veikšanai, jo tie var izraisīt cilvēku upurus, nopietnus zaudējumus un kaitējumu valstij, pret kuriem tie vērsti. Kiberuzbrukumi ar mērķi iejaukties un manipulēt ar citu valstu vēlēšanu procesiem, atkarībā no to efektivitātes, var bīstami iedragāt demokrātisko sistēmu stabilitāti un sabiedrisko mieru. Bet daudzviet joprojām trūkst spēju identificēt kiberuzbrukumus un spēja adekvāti uz tiem reaģēt.

Un tomēr, neskatoties uz šiem ārkārtējiem riskiem, joprojām nav nevienas starptautiskas konvencijas, kas reglamentētu valstu “kiberuzvedību” tādā veidā, kādā Ženēvas konvencijas aptver kara likumus, vai bruņojuma kontroles konvencijas, kas ierobežo masu iznīcināšanas ieroču ražošanu un bruņošanos.

Raugoties no praktiskās puses, jauna starptautiska un visaptveroša līguma par kibernoziedzību sagatavošana un ratificēšana visticamāk prasīs intensīvu diplomātisku piepūli ilgu gadu garumā, un pozitīvs rezultāts nav garantēts. Līdz šim nozīmīgākais starptautiskais nolīgums, kura mērķis ir atturēt no darbībām, kas vērstas pret datorsistēmām, tīklu un elektronisko datu konfidencialitāti, integritāti un pieejamību, kā arī šādu sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu, ir Eiropas Padomes konvencija par kibernoziegumiem jeb Budapeštas konvencija, kuras parakstītājvalsts ir arī Latvija. Tās pieņemšana tālajā 2001. gadā pierādīja, ka esam spējīgi strādāt šajā virzienā un vienoties par principiem. Tāpēc nepamatota, pat graujoša ir valdošā skepse par spēju panākt vispārēju vienošanos par to, kā cīnīties pret kibernoziedzību. Dialogam par šāda veida starptautisku vienošanos jābūt balstītam nevis politiskā pozīciju cīņā, bet gan vērstam uz praktisku sadarbību, definējot kolektīvu nostāju par informāciju vai uzvedību kibertelpā, kas de facto būtu kaitīga jebkurai valstij, neatkarīgi no politiskās ideoloģijas.

Tikai sadarbojoties mēs spēsim nodrošināt efektīvu, starptautisku stratēģiju kibernoziedzības apkarošanai. Tas ir centrālais jautājums nacionālajai drošībai, un starptautiska līmeņa vienošanās ne tikai uzlabos mūsu drošības situāciju, bet palīdzēs nodrošināt arī globālās ekonomikas un finanšu sistēmas stabilitāti un attīstību.

Eiropas Savienība 2020. gada decembrī nāca klajā ar jauno kiberdrošības stratēģiju, kurā kā mērķis izvirzīta Eiropas tehnoloģiskās un digitālās suverenitātes stiprināšana. Ir paredzēta virkne reformu, kas paredzētas, lai ES ietvaros noteiktu stingrākus noteikumus par datu apstrādi un privātumu, par algoritmiem un to darbību, digitālās tirdzniecības un pakalpojumu noregulējumu u.c.

DROŠĪBAS AKSIOMAS

Lielākais drauds jebkurai aizsardzības arhitektūrai vienmēr ir nepietiekama griba un iekšēja sašķeltība.

Aizvadītā gada diplomātiskā rīvēšanās Parīzi un Vašingtonas starpā bija kas vairāk par strīdu par ienesīga zemūdeņu piegādes līguma zaudēšanu. Francija reaģēja īpaši asi, pat pirmo reizi vēsturē uz konsultācijām atsaucot savu vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs. Parīze norāda uz Baidena administrācijas rīcību nepārredzamību un reāla dialoga trūkumu, kam ir tālejošas sekas uz visu pārējo aliansi.

Izslēdzot absolūti lielāko daļu Eiropas sabiedroto no izšķirošas partnerības ar Austrāliju, Vašingtona tādā veidā itin kā deva mājienu — apzināti vai neapzināti — par Eiropas nozīmi vai vērtību savā stratēģiskajā konkurences cīņā pret Ķīnu. Izmantojot AUKUS partnerību, Baidena administrācija de facto nolēma noteikt savas stratēģiskās intereses par prioritārām pret tuva partnera interesēm. Interesanta sakritība gan, ka Eiropas Savienība savu pirmo stratēģiju attiecībā uz Klusā-Indijas okeāna reģionu nāca klajā dienu pēc AUKUS izziņošanas. Dokumentā apstiprināta ES vēlme “padziļināt tās sadarbību un saites ar” Austrāliju, Lielbritāniju un ASV.

Tomēr attīstību ir kavējusi politiskā šķelšanās par to, kāds ir kopējais mērķis. Daudzas Eiropas valstis ir paudušas bažas, ka autonomākas Eiropas veidošana galu galā varētu vājināt NATO un Eiropas Savienības saikni ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Šīs šaubas ir veicinājušas arī Vašingtonas pastāvīgā nenoteiktība attiecībā uz Eiropas stratēģiskās autonomijas vispārējo koncepciju.

Noritot darbam pie jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas, jāsaprot, ka, neatrisinot iepriekšējās neskaidrības, ambiciozais pasaules redzējums un saukļi būs tikai frāzes. Alianses ietvaros uzkrītoši regulāri grūtības pieredzam, mēģinot panākt vienošanos par daudz triviālākiem jautājumiem. Vai dokuments, kuru gatavosim, ir vīzija un vēlmju apkopojums vai mūsu vīzija par to, ko mēs darīsim? Jo, ja iegrimsim prātulās par politisko vienotību, to, par ko būtu jārunā — par sarežģīto, nepraktisko, strīdīgo, par savstarpējo komunikācijas un uzticības trūkumu sabiedroto starpā — kārtējo reizi sanāks paslaucīt zem paklāja.

Konference par Eiropas nākotni

Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienība (ES) ir centusies īstenot strukturālās reformas. Jauni integrācijas pasākumi ir iespējami tikai, pārvarot četrus būtiskus šķēršļus: daudzu dalībvalstu skepse, līgumu izmaiņu tabu, starpiestāžu sāncensība un iepriekšējās grūtības, kas ES ir bijušas saistībā ar pilsoņu līdzdalību. Ir cerība, ka Konference par Eiropas nākotni pavērs jaunu ceļu un radīs jaunas idejas Savienības attīstībai, izmantojot iestāžu savstarpējo sarunu un pilsoņu līdzdalības hibrīdformātu. Tomēr konferences norise ievērojami aizkavējusies — arī COVID-19 pandēmijas dēļ -, un ir pretrunīgi vērtēta ES dalībvalstu vidū.

Konferences kā iestāžu sarunu un saziņas ar iedzīvotājiem hibrīdversija diez vai bija iespējama, ņemot vērā valstu noteiktās mājsēdes un Eiropas ceļošanas ierobžojumiem. Bet konferences formāta nepilnības ir dziļākas nekā tikai tās norises nesavienojamība ar globālu pandēmiju. Pat tad, ja starp valstu pārstāvjiem atkal notiek tikšanās aci pret aci, jautājumi par to, kā pārvarēt un kā reformēt ES bez tās steidzamības sajūtas (trauksmes), ko rada krīzes, turpinās būs aktuāli.

Ko nozīmē Eiropas “rīcībspēja”?

ES ir ekonomiska lielvara — tātad, regulatora vara, un tās spēja darboties gan ES ietvaros, gan ārpus tās galvenokārt ir saistīta ar ES ietekmi, nosakot standartus savu brīvo tirdzniecības nolīgumu jomā un izvirzot prasības ES tirgum, kurām nākas pielāgoties visiem, kas tajā vēlas darboties (piem., GDPR datu aizsardzības regulējums). Pēdējos gados ES ekonomiskā situācija ļāva publiskajam un privātajam sektoram veikt vērā ņemamus ieguldījumus, lai pārvarētu Eiropas digitālo plaisu gan infrastruktūras pieejamības, gan prasmju līmenī. Tas bija teju pravietisks solis — raugoties ar šodienas acīm un pieredzi.

Jean Monnet pareģojums, ka Eiropu būvēs krīzēs, izrādījies patiess nu jau vairākkārt. Varam drošticami apgalvot, ka krīžu izšķirošie momenti būtu jāuztver kā svarīgs reformu un jauninājumu virzītājspēks politikas veidošanā ES. Tāpēc COVID-19 varētu izrādīties būtisks satricinājums — krīze, kas palielina politisko izpratni par zinātnē un zināšanās balstītu politikas veidošanu un analīzi.

Politiskās varas iestādes — lēmumu pieņēmēji — alkst pēc noteiktības, tāpēc varam bieži dzirdēt sūdzības par to, cik destabilizējoši ir tādi lielie pārsteigumi kā pandēmija — itin kā sagaidot pirms tam saņemt jau gatavu, precīzu un izpildāmu reaģēšanas plānu. Savā ziņā tas ir diezgan nomierinoši, jo viņu neapmierinātība liecina, ka diez vai kāds politikas veidotājs krīzes laikā pieņems vieglus lēmumus. Lielākā daļa valdību vēlas izvairīties no šādām situācijām, jo nedrošības apstākļos par turpmāko attīstību ir sliktas izvēles iespējas ir jāveic. COVID-19 pašlaik ir vispamanāmākais piemērs.

Ievērojot apgrieztās loģikas principus, mazāk pārsteigumu tas nozīmētu lielāku noteiktību lēmumu pieņemšanā. Šodien bieži izmantojam zināšanas par pagātni — post factum. Tas arī atspoguļojas ikdienas politikas veidošanas praksē — budžeta plānošana nacionālā līmenī faktiski notiek viena gada ietvaros.

Protams, daudzi lēmumu pieņēmēji apzinās problēmas, kas saistītas ar pagātnes kā prologa interpretēšana par nākotni. Militārajā jomā labi zināma frāze “Ģenerāļi vienmēr ir gatavi cīņai par pēdējo karu” — attiecināts uz Vinstonu Čērčilu savulaik — ilustrē šīs pieejas ieguvumus un trūkumus.

Stratēģiski minējumi

Arvien vairāk spēlētāju atklāti un pārliecinoši piesaka sevi un savas nacionālās intereses starptautiskajā politikā — piemēram, valstis, kas pretendē uz lielvaru statusu kā Ķīna un Krievija, īsteno agresīvu teritoriālo politiku. Šādos laikos īpaši nozīmīga ir mūsu spēja rīkoties stratēģiski un pašapzinīgi starptautiskā līmenī. Faktiski jebkurai uz noteikumiem balstītai starptautiskajai kārtībai ir nepieciešama tālredzīga un efektīva nākotnes veidošanas politika, lai nepieļautu tās eroziju. Katru reizi, kad tiek apšaubīts vai atcelts saistošs starptautisks līgums, tiek pazemināts nesaskaņotas vienpusējas rīcības slieksnis un negaidītu krīžu un konfliktu iespējamība palielinās. Viens no risinājumiem, kā multilaterālā līmenī cīnīties pret nenoteiktības radītajiem riskiem, ir stratēģiskā prognozēšana.

Kasandra bija Apollona priesteriene sengrieķu mitoloģijā, kura nolādēta izteikt patiesus pareģojumus, kuriem neviens — pat viņas tēvs karalis Priams — netic. Mūsdienu politikas veidotāji un lēmumu pieņēmēji, tāpat kā karalis Priams pirms viņiem, vēlas uzzināt nākotni, bet precīzi “pareģojumi” ir izaicinājums arī šodien.

Stratēģiskās prognozēšanas mērķis šajā kontekstā ir jau agrīnā stadijā brīdināt lēmumu pieņēmējus par iespējamiem notikumiem un norisēm, attiecībā uz kuriem jau laikus jābūt sagatavotiem rīcības plāniem un krīzes vadības versijām. Stratēģiskā prognozēšana savu pienesumu sniedz tad, ja iespējamās nākotnes krīzes un iespējas tiek apzinātas posmā, kad vēl ir pietiekami daudz laika, lai veiktu pasākumus, lai sagatavotos tām. Attiecīgi, lēmumu pieņēmēji tiek informēti par rīcības iespējām, kas viņiem pieejamas, lai reaģētu uz iespējamām krīzēm.

Analītiskā līmenī var nošķirt prognozes un prognozēšanu. Pirmā ir paredzēta, lai paredzētu konkrētus notikumus, kas varētu ietekmēt starptautisko politiku. Tie ietver, piemēram, pēkšņas militāras eskalācijas stratēģiski svarīgās valstīs vai reģionos, kā arī pēkšņi satricinājumi finanšu sistēmā.

Paredzējumi, ko ģenerējuši labākie prognozēšanas “meistari”, piemēram, par tādiem jautājumiem kā to, cik augsta ir varbūtība, ka saspringtā situācija pie Ukrainas robežām no Krievijas puses tiks eskalēta uz atklātu bruņotu konfliktu nākamo, teiksim, sešu mēnešu laikā, apvienoti ar situācijas izvērtējumiem no drošības un izlūkdienestiem, diplomātisko know-how un atbilstošo ekspertu redzējumu, padarītu diskusijas un debates par vienas vai otras politikas ieviešanu un īstenošanu, vai par to, kā reaģēt uz potenciālo agresiju mūsu kaimiņos, būtu jau balstītas krietni objektīvākā un pierādījumos bāzētā izvērtējumā. Līdzīgu praksi, izspēlējot scenārijus un izvirzot prognozes par, piemēram, Ķīnas agresijas iespējamību pret Taivānu, Covid-19 nākamo viļņu un mutāciju rašanos. Paredzējumu precizitāti, protams, var vērtēt atbilstoši reālajiem notikumiem pasaulē.

NATO jau ir pietiekami daudz resursu, lai tā varētu kalpot kā agrīnās brīdināšanas centrs un vieta stratēģiskās prognozēšanas kapacitātes attīstīšanai starp sabiedrotajiem un partneriem attiecībā uz ģeopolitiskām pārmaiņām, ko izraisa klimata pārmaiņas vai politiskās un sociālās spriedzes karstie punkti, kas varētu izraisīt krīzes un humānās katastrofas.

Ja neskaidrāka pasaule, ko raksturo pieaugoša globālā savienojamība, starpnozaru savstarpēja atkarība un politiskās iesaistes samazināšanās, kopēja starptautiskās sabiedrības — multilaterālās sistēmas — vājināšanās, jo svarīgākas ir nevis mazāk, bet vairāk informētas debates un atklātas, biežas sarunas, līdz spējam nonākt pie lēmumiem par nākotnes ģeopolitiskajiem un normatīvajiem aspektiem.

ENERĢIJA KĀ IEROCIS

Krievijas lomai Eiropas pašreizējā gāzes krīzē vajadzētu būt modinātājzvanam mums pašiem beidzot uzsākt mazināt tos draudus, ko rada atkarība no Krievijas un tās režīma prioritātēm. Pakļautība faktiskai enerģētikas šantāžai par realitāti kļuva ātrāk, nekā “gribētos”, bet būtību — ka ES ir faktiski neaizsargāta, jo pašlaik importē 90 procentus gāzes, no kuras liela daļa ir no Krievijas — tas nemaina.

“Nord Stream 2” būvniecība ir pabeigta, bet cauruļvads vēl nav saņēmis oficiālu apstiprinājumu sākt darbību sakarā ar Vācijas tiesas lēmumiem pretmonopola, nacionālās drošības un vides aizsardzības jomā. Vairums ES valstu uzskata, ka “Nord Stream 2” ir ģeopolitisks ierocis, kas maskēts kā ekonomisks projekts, un lēmums tomēr pabeigt tā izbūvi bija arī lēmums iedod Maskavai vēl nebijušas sviras kontinenta enerģētikas tirgos, caur kurām mēģināt vēl pastiprināt kontroli pār Eiropas gāzes piegādēm un graut uz noteikumiem balstītos principus kontinenta enerģijas tirgos.

Ar pašu “Nord Stream 2” jau bija gana daudz slikta nodarīts, jo kopā ar gāzi šie cauruļvadi eksportē korupciju. Bet ir jāspēj, izmantojot ES likumdošanas instrumentus, vismaz mazināt kaitējumu un veicināt konkurenci un caurspīdīgumu gāzes tirgū.

Tie, kas cer, ka “Nord Stream 2” tiks neatgriezeniski aizvērts, visticamāk būs sarūgtināti…. Vāciju īpaši interesē Krievijas gāze, jo tai tā vajadzīga arvien vairāk un vairāk. Vācija ļoti pieturas pie sava lēmuma atteikties no ogļu izmantošanas. Tajā pašā laikā atjaunojamo energoresursu paplašināšanai ir nepieciešama gāze kā rezerve gadījumam, ja nebūtu pietiekami daudz vēja un saules. Tātad vēlreiz šis gadījums tikai apliecina Eiropas pārmērīgo atkarību no Krievijas gāzes. Šis konveijers ir stratēģisks ierocis Maskavas rokās. To var mazināt, tikai samazinot pieprasījumu pēc Krievijas gāzes piegādēm.

Eiropai ir jāatbrīvojas šīs atkarības. Citādi mums būs jāpierod pie tā, ka Putins destabilizē Eiropu ar aizvien jaunām krīzēm.

Krīzes izraisa citas krīzes

Lielu satraukumu gan Latvijā, gan visā Eiropā radījis elektrības un dabasgāzes cenu kāpums, un Eiropas Komisijai jārīkojas, lai iegrožotu “Gazprom” destruktīvo rīcību. Saprotams, ka ES nopietnāk jārūpējas par savu energodrošību, ko veicinātu enerģijas avotu un piegādātāju daudzveidība. Latvijai, tāpat kā Lietuvai un Igaunijai, jāturpina mazināt atkarību no Krievijas gāzes un elektroenerģijas. Tas jādara kopīgiem spēkiem, jo esam pārāk savstarpēji saistīti, lai spētu individuālā kapacitātē tikt galā ar šiem izaicinājumiem.

Tuvojoties ziemai, arī Ukraina saskaras ar enerģijas krīzi, kas potenciāli var radīt politisko un ekonomisko nestabilitāti un padziļināt valsts atkarību no Krievijas.

2021. gada 1. novembrī Ukrainas amatpersonas paziņoja, ka Krievija ir apturējusi termoogļu[8] eksportu tikai tad, kad krājumi bija piecas reizes zemāki nekā valdības gaidāmie apjomi šajā gada laikā. Šo ziņu aizēnoja ziņojumi no Ukrainas valsts gāzes tīkla operatora GTSOU, ka “Gazprom” ir samazinājis dabasgāzes tranzītu līdz vairāk nekā pusei no līgumā paredzētās jaudas 2021. gadā[9].

Šie atsevišķie enerģētikas nozares ziņu materiāli būtībā ir vienas monētas divas puses augsta līmeņa spēlē ar drūmām likmēm — Krievija izmanto arī šo krīzi, lai censtos Ukrainu atgriezt savā ietekmes sfērā caur tiešu energoatkarību.

Pēdējo nedēļu laikā Rietumi arvien biežāk saskatījuši aspektus, kas varētu liecināt par Krievijas plāniem izmantot savu pilno militāro potenciālu. Tie ietver draudīgu militāro attīstību uz Ukrainas robežas, enerģētikas tirgus izmantošanu kā ieroci pret Moldovu un atbalstu Baltkrievijas hibrīdkaram, izmantojot ar Lukašenko režīma solījumiem par brīvu iekļūšanu Eiropas Savienībā uz Baltkrieviju atvilinātus migrantus kā hibrīdkara ieroci pret Eiropas Savienību.

Skaidrības trūkums Maskavas nodomos un Kremļa nevēlēšanās ievērot starptautiskās tiesības un līgumus tikai saasina situāciju. Kinētiskā konflikta izvēršana Ukrainā var nebūt prioritāro mērķu sarakstā, bet Krievija ir īstenojusi lielāko daļu pasākumu, ja tā izvēlas tomēr to darīt.

Ņemot vērā arvien redzamākos draudus, ES beidzot ir sākusi rīkoties. Taču stingri paziņojumi par solidaritāti ar Poliju, Lietuvu un Latviju nozīmēs maz, ja netiks veikti reāli soļi, kas palīdzēs aizsargāt Eiropas Savienības ārējo robežu. Mums ir vajadzīgi saskaņoti Eiropas centieni, lai atturētu no Krievijas agresijas visās tās formās.

Krievijas sīvā kampaņa Ukrainas valdības graušanai apvienojusi tradicionālo militāro agresiju ar hibrīdkaru: kiberuzbrukumi valdības vietnēm, politiskā dezinformācija un agresīva taktika tirdzniecības un enerģētikas tirgos.

Kopš Krievijas 2014. gada militārā iebrukuma Krimā un Austrumukrainā ir nogalināti vairāk nekā 14 000 ukraiņu[10]. Līdz pat šai dienai Krievijas spēki, tostarp separātisti, ko tie vada, iespējo un atbalsta, turpina pārkāpt pamieru, nogalinot un ievainojot Ukrainas karavīrus un regulāri neļaujot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai veikt uzraudzības misiju Ukrainas Doņetskas un Luganskas reģionos un to tuvumā.

Lai gan nav skaidrs, vai Krievija vēlas okupēt visu Ukrainu, ir ļoti skaidrs, ka Kremlis ir gatavs izmantot visas savas iespējas, lai īstenotu savu “sarkano līniju” plānu. Kremlis līdz šim atteicies definēt, kādas tad ir šīs sarkanās līnijas, Krievijas prezidents Vladimirs Putins ļoti skaidri norādīja, ka sarkanās līnijas tiks novilktas un uz tām tiks reaģēts individuālā kārtā[11]- tātad, līnijas būs tur, kur tas ir politiski izdevīgi Kremļa īstermiņa interesēm.

Krievija ir skaidri apliecinājusi, ka tā neņem vērā starptautiskās tiesības un saistības, un jūtas tiesīga patvaļīgi, bez sekām, sirot pa Rietumu valstīm.

Paralēli saviem militārajiem centieniem Krievija ir turpinājusi ekonomisko karu pret Ukrainu, aizliedzot ogļu eksportu uz Ukrainu un nodarbojoties ar “politterorismu”, novirzot gāzes piegādes no Ukrainas cauruļvadiem[12]. Krievija tagad vēršas pret Ukrainu Apvienotās Karalistes Augstākajā tiesā, mēģinot panākt Kremļa spiediena rezultātā pieņemta eiroobligāciju aizdevuma — trīs miljardu dolāru — atmaksu[13]. Krievijas militārā, ekonomiskā un kiberagresija jau daudzkārt ir dārgi izmaksājusi Ukrainas ekonomikai — pat neņemot vērā faktu, ka sākotnējo vienošanos parakstīja bijušais prezidents Viktors Janukovičs, Kremļa sabiedrotais, kurš pēc 2014. gada Maidana demonstrācijām patvērumu rada Kremļa paspārnē. Ja mūsu politiskās — starptautiskās — sistēmas nespēs aizsargāt Ukrainu un citus pret Kremļa lawfare[14], mēs varam sagaidīt, ka nākotnē arvien vairāk tiks izmantota šāda veida taktika.

Tā ir klasiska Krievijas uzvedība — izmantojot visdažādākos rīkus, sviras, draudus, valodu, juridisku interpretāciju un dezinformāciju, lai saglabātu, viņuprāt, samērīgu spēku līdzsvaru starp Rietumiem un Krieviju. ES līderiem tas jau būtu ļoti labi jāzina; daudzi no tiem pašiem paņēmieniem tiek ar apskaužamu regularitāti izmantoti Krievijas attiecībās ar ES un tās dalībvalstīm. No dezinformācijas kampaņām, kas tika veiktas Spānijā un Itālijā, un kiberuzbrukumiem Polijai un Vācijai, līdz plaši izskanējušajām ziņām par Krievijas informācijas aktivitātēm saistībā ar Covid-19 vakcināciju.

Lai gan augsta līmeņa sanāksmes, piemēram, ES un Ukrainas augstākā līmeņa sanāksme pagājušajā mēnesī, var atstāt pozitīvu “pēcsajūtu”, rezultāti bieži vien ir bijuši bezzobaini, nespējot vai nevēloties sniegt reālu atbalstu Ukrainai pret Krievijas agresiju.

Ir, kas šobrīd spēj skaļi atzīt Krievijas radīto draudu nopietno raksturu un potenciālu. Par to liecina topošais Apvienotās Karalistes un Ukrainas ieroču piegādes darījums ar mērķi palīdzēt modernizēt Ukrainas bruņotos spēkus. Un tas ir arī simboliski svarīgs solis.

Mums ir iemesls atbalstīt Kijevu šajā kritiskajā vēstures brīdī. Ukraina, kas ir Eiropas nācija, kura ir pastāvīgi izrādījusi vēlmi dziļāk integrēties Rietumu telpā, un kuras suverenitāti un teritoriālo integritāti katru dienu pārkāpj Kremlis. Ja ES apvienotā diplomātiskā un ekonomiskā vara kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Apvienoto Karalisti ir nepietiekama, lai atturētu Krieviju no tās pašreizējā agresīvā kursa, tad mēs varam gatavoties ilgai, aukstai ziemai.

LĪDERĪBAS VAKUUMS

Kā 2022. gada Francijas prezidenta vēlēšanas varētu ietekmēt Eiropas integrācijas dinamiku? Vērts atminēties kaut vai to, ka Francija ir ES vienīgā kodolvalsts. Jāatceras arī fakts, ka Francijas valdība no 2022. gada 1. janvāra būs ES Padomes rotējošā prezidējošā valsts. Lai gan Francijas pārstāvji, protams, stingri apgalvo, ka Francija spēs nošķirt vēlēšanas no ES līmeņa sarunām, jāapzinās, ka jebkurai prezidentūrai vienmēr ir politisks fons. Francija dosies uz prezidenta vēlēšanu urnām aprīlī, ES prezidentūras laikā, radot bažas arī Briselē par to, ka lielās politikas jautājumi nonāks par ķīlnieka lomā Francijas iekšpolitikas ambīciju dēļ.

Kopumā novērojams, ka saikne valstu vēlēšanām un iekšpolitiku, no vienas puses, un Eiropas Savienības jautājumiem, no otras puses, kļūst arvien ciešāka. No Francijas iekšpolitisko cīņu konteksta raugoties, Francijas prezidenta pozīcijai Eiropas Savienības kontekstā ir liela nozīme — galu galā, visstratēģiskākos lēmumus kopā ar pārējiem Eiropas līderiem pieņem prezidents. Tas vēl izteiktāk redzams krīzes apstākļos, kurā īpaši bijusi redzama ES Padomes loma.

Ņemot vērā pašreizējo augsto politiskās nenoteiktības līmeni (jo ir grūti prognozēt, kādā mērā mēs vēl būsim “iekšā krīzē” vai kurā “pēckrīzes fāzē” atradīsimies Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņas intensīvākajā posmā 2022. gada sākumā), kā arī sagaidāmo elektorāta neprognozējamību un vispārējo demokrātijas un demokrātiskuma krīzi gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, jebkādas prognozes izteikt šobrīd būtu ļoti pārsteidzīgs solis.

Šī raksta tapšanas laikā, Vācijā nupat nonākts pie vienošanās par koalīciju, tiek dalīti amati. Pāragri pagaidām spriest par to, kādi būs šīs koalīcijas politiskie, tostarp ārpolitiskie un aizsardzības, uzstādījumi un rīcības plāns.

Ko Eiropa, ko mēs?

Gaidām. Lai gan Eiropas jautājumiem nebija nekādas nozīmes vēlēšanu kampaņā, nākamā Vācijas valdība strādās ar pilnu to jautājumu sarakstu, kas jāatrisina Eiropas līmenī — klimata mērķu īstenošanai nepieciešamās pārmaiņas, ārpolitikas uzdevumi, krīze Baltkrievijā un uz ES robežām ar to, un karš Ukrainā, ES paplašināšanas politika Rietumbalkānos, migrācijas pakts ar Turciju, kopēja nostāja attiecībā uz konkurenci, pasaules mēroga uzņēmumi un drošība, cilvēktiesības.

Jā, gadu desmitiem ilgās krīzes ir atstājušas Eiropu ar iespaidīgu uzdevumu sarakstu ar pabeidzamajiem darbiem. Paralēli jau vairākus gadus runājam par krīzi multilaterālismā, un diskusijās neiztikt arī bez sarunām par saspīlējumiem un neskaidrībām par NATO nākotni. Atturēšos to saukt vai pat izdarīt mājienus uz to, ka tā būtu reāla krīze. Bet varam runāt par dažādu spēku vai (ne)spēku radīto situāciju un rezultātiem.

STRATĒĢISKA STRATĒĢIJU LOCĪŠANA

Šodien joprojām populāra diskusija ir par Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju, bet katrs ar to saprot kaut ko savu. Latvijas nostāja ir skaidra — mēs vēlētos stratēģisko autonomiju jomās, kurās ir jāstiprina savas spējas, bet, ja runa ir par drošību un aizsardzību, — šīs spējas ir jāstiprina, bet nekādā veidā neredzot to kā alternatīvu NATO vai nekādā veidā negraujot transatlantiskās attiecības. Stratēģiskā autonomija sāka atgādināt “jauno Lohnesa briesmoni”, par kuru runā visi, bet kuru redzējis nav neviens — jo arī par stratēģiju īsti vienojies nav neviens. Latvijai šajās diskusijās būtu jārunā nevis par autonomiju, ko katrs uztver savādāk, bet par ES stratēģijām attiecībā uz Krieviju, Ķīnu un transatlantiskajām attiecībām.

Laikā, kad dalībvalstis ir vienojušās veidot vienotu ES ārējo un drošības politiku, tā reālajā laikā tiek balstīta uz ad hoc vajadzībām, kas nereti noved pie tā, ka pazūd principi un vērtības, par kuriem esam vienojušies. Jau iepriekšējā EP un EK sasaukuma laikā nonācām pie secinājumiem, ka ES globāla stratēģija kā tāda — vismaz ne tāda, kas būtu mūsdienām atbilstoša — neeksistē. Redzams, ka joprojām izvairāmies no stratēģiska redzējuma definēšanas, un tas noved pie pārpratumiem un nespējas virzīties uz priekšu.

ES ir izveidojies ieradums radīt šķietami stratēģiskus, visaptverošus jēdzienus, nedefinējot to nozīmi vai nedefinējot rādītājus to efektivitātes mērīšanai. Lai gan vienprātība par stratēģiskās autonomijas nepieciešamību ir spēcīga un neapšaubāmi ietekmēs politikas attīstību, ir nepieciešams nopietnāks darbs pie izstrādāto koncepciju pretrunu un trūkumu apzināšanas, un izmērāmu mērķu noteikšanas.

Eiropas Savienībai ir nepieciešama jauna pieeja drošībai un aizsardzībai, ņemot vērā izmaiņas Savienības apdraudējuma vidē. Pasaulē mainās ģeopolitisko spēku līdzsvars, veidojas konfrontācijas, un ES ir jārada kopēja stratēģija ar vienotu pieeju nākotnes izaicinājumiem. Šī iemesla dēļ ES topošajā stratēģiskajā kompasā par sākumpunktu ir jāņem draudu vides sarežģītība un hibrīddraudu izplatība un to evolucionējošais raksturs.

Stratēģiskā kompasa izstrāde, kas tika uzsākta 2020. gadā, ietver sevī stratēģiskas atziņas, draudu analīzi un stratēģisku dialogu starp dalībvalstīm. Tā ir strukturēta četros savstarpēji saistītos tematiskajos grozos: krīžu vadība, aizsardzības spējas, noturība un partnerības. Atšķirībā no 2016. gada ES globālās stratēģijas, kurā ES iestādes uzņēmās vadību, šo procesu vada dalībvalstis, un iestādēm ir atbalsta un koordinatora loma.

Šķiet, ka galvenais Stratēģiskā kompasa izaicinājums ir, no vienas puses, nodrošināt skaidrību par ES mērķiem (definējot mērķus, veidus un līdzekļus), un, no otras puses, nodrošināt dalībvalstu atbalstu un iesaisti. Pēdējais ir būtisks procesa pēcpārbaudei, kura rezultātā iegūtās atziņas ideālā gadījumā būtu jāatspoguļo valsts aizsardzības plānošanas procesos.

Process sniedz iespējas uzlabot saikni starp ES aizsardzības iniciatīvu un ārējās krīžu vadības darbības un spēju dimensiju, konsolidēt esošās stratēģiskās partnerības un pārdomāt jaunu konfigurāciju, kā arī sniegt konkrētu redzējumu par saistībām, kas uzņemtas kopš 2016. gada, lai veicinātu ES kā aizsardzības spēlētāja pozīciju nostiprināšanos. Tomēr pastāv risks, ka kompass paliks tikai “uz papīra”, ja tam nesekos politiskā griba tā īstenošanai.

Jāapzinās pastāvošās problēmas un par tām ir jārunā — piemēram, ka no ģeopolitiskās perspektīvas dažiem no galvenajiem drošības spēlētājiem ES — Francijai, Vācijai un Polijai — ir atšķirīgi priekšstati par ES stratēģisko autonomiju, stratēģisko virzienu un apdraudējuma līmeni. jaunākā ideja ir par ES vienotu draudu uztveri un stratēģisku kultūru. Vienlaikus, Eiropa nevar atļauties būt skatītāja lomā globālajās norisēs, ļaujot pasaules kārtību noteikt citiem. Nestabilā drošības vide pieprasa ES palielināt savu kapacitāti, noturību un gatavību rīkoties. Vienotības trūkums, pasivitāte, kavēšanās un slikta koordinācija maksā pavisam reālu, augstu cenu.

Ja Stratēģiskajā kompasā netiks pietiekami sabalansētas visu dalībvalstu prioritātes, tad dažas no tām nebūs ieinteresētas tās īstenošanā — un to mēs zinām, ja mācāmies no pagātnes kļūdām. Der atcerēties, ka lēmumus, kas attiecas uz drošības un aizsardzības politiku, ES Padome pieņem vienprātīgi, un tas, visticamāk, tuvākajā laikā nemainīsies. Tādējādi stratēģiskajam kompasam būtu jābūt ar “360 grādu” pieeju un jāņem vērā visu dalībvalstu vajadzības krīzes pārvarēšanas, spēju attīstības, partnerību un noturības jomā.

Pārāk bieži arī politiskajā retorikā pretnostatīta Eiropas autonomija pret atkarību. Taču liela daļa globālo norišu paredz savstarpējas atkarības dinamiku, kas neatbilst nevienai no šīm divām galējībām. Piemēram, klimata politikā ir absolūti skaidrs, ka autonomas ES suverenitātes jēdziens ir apšaubāms, kad rīcības spējas ir savstarpēji jāsavieno globālā līmenī, lai no tā būtu kāda jēga. Tāpēc arī ES Stratēģiskā kompasa izstrādes ciešai saskaņošanai ar NATO Stratēģisko koncepciju visās minētajās jomās būtu jābūt pašsaprotamai. Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīm ir aktīvi jāpiedalās stratēģijas izstrādes procesos gan administratīvajā, gan politiskajā līmenī.

Eiropas stratēģiskās autonomijas veicināšanai (vai jebkurai citai aktuālajai nosaukuma versijai) ir potenciāls uzlabot transatlantisko attiecību dinamiku šodienas jaunajā realitātē. Pēc iziešanas Afganistānas un pēc AUKUS, sāk nostiprināties kopēja izpratne par nobriedušāku, taisnīgāku sadarbību, godīgāku sloga sadali un palielinātu starptautisko drošību.

“VIENAS EIROPAS” POLITIKA: ES ATTIECĪBAS AR ĶĪNU

Pēdējo desmit gadu laikā Ķīna ir spērusi lielus soļus, lai Centrāleiropu un Austrumeiropu, tostarp arī Baltijas valstis, piesaistītu un piesietu savam sadarbības un tirdzniecības tīklam. Izmantojot kaviāra — vai vienkārši nominālvalūtu summu — diplomātisko pieeju, Pekina jau izsenis solījusi milzīgus finanšu ieguldījumus reģionā. Pēc tā sauktās 17 + 1 platformas ieviešanas pastiprinājās diplomātiskie kontakti, un lielākoties viss notika bez aizķeršanās vai rīvēšanās.

Ķīnas aktivitātes bažas gan raisīja gan mājās, gan Briselē, gan citviet, izskanot bažām par to, ka Ķīnas komunistiskās partijas vadība vajadzības gadījumā nepavisam nekautrēsies izmantot savu finansiālo un tehnoloģisko (nesamērīgo) ietekmi, lai iedzītu ķīli ES dalībvalstu vidū. Tomēr laiks ir pagājis, un ir visai acīmredzami, ka virzība vismaz šaipus kontinentam vairs nenotiek.

Ķīnas Tautas Republika kā pieaugošs bažu avots Baltijas valstīs vislabāk izsekojams mūsu valstu ikgadējos drošības dienestu ziņojumos. Tradicionāli galvenā loma tajos tika atvēlēta gandrīz ekskluzīvi Krievijai. Tomēr savas lappuses izkarojusi ir arī Ķīna un tās radītie draudi.

Jāatzīst, ka šajā ziņā mēs neesam unikāli — neviļus raisās pārdomas, ka Ķīnas valdošā vara varētu pasniegt meistarklases efektīvā potenciālo partneru aizbiedēšanā vai atgrūšanā. Sakāpināti asā retorika un eksaltētās reakcijas uz pat vismazākajām norādēm uz cilvēktiesību ievērošanas problēmām tās teritorijā, Ķīnas diplomātiskā korpusa un jo īpaši vēstniecību publicistikas aktivitātes, kas nezinātājam varētu drīzāk radīt pārpratumus par to, kura gadsimta un kuras konkrētās lielvaras propagandas manifests nonācis viņa rokās, iet roku rokā ar ultimatīviem pieprasījumiem labot kļūdas, kuras nesaskan ar oficiālo naratīvu.

Spriedze starp ES un Ķīnu ir ievērojami palielinājusies — pat ja salīdzinām ar pagājušo gadu, kad gada nogalē Eiropa pārsteidza pasauli (un arī daļēji sevi), parakstot “principiāli visaptverošu nolīgumu par ieguldījumiem”. Tomēr tūlīt pēc tam Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā skaidri nosodītas Ķīnas izvērstās represijas pret uiguriem Siņdzjanā un Ķīnas darbības Honkongā. Neilgi pēc tam, ES noteica konkrētas sankcijas pret atsevišķiem Ķīnas valstspiederīgajiem, uz ko Ķīna reaģēja ar sankcijām pret ES iestādēm un pat Eiropas Parlamenta locekļiem. Notikumu attīstība bija tik strauja, ka jau maijā Eiropa iesaldēja nolīguma ratifikāciju līdz šīs sankcijas tiek atceltas. Ķīna, protams, uzskata, ka ES sankcijas jāatceļ pirmajiem.

Par retoriku

Retorika tikmēr, protams, turpināja saasināties. Jūlija vidū ES pievienojās Baltajam namam, kopīgi nosodot kiberuzbrukumus Microsoft serveriem[15], ko, nenorādot ar pirkstu uz atsevišķu valsti kā atbildīgo, esot īstenojuši Ķīnā bāzēti hakeri.

Jāatzīst, ka joprojām trūkst kopējas izpratnes un redzējuma uz to, kā tad ES turpmāk vēlas veidot savas attiecības ar Ķīnu — uzskatot Ķīnu par sistēmisku konkurentu, kas piekopj negodīgas tirdzniecības un investīciju praksi, vai kā tirdzniecības partneri, ar kuru ja ne sadarboties, tad vismaz sarunāties. Šī neskaidrība gaisā virmo jau kādu laiku — kopš 2019.gada martā ES publiski “identificēja” Ķīnu kā partneri, ievietojot to ekonomisko konkurentu un sistēmisko pretinieku kategorijā[16]. Līdz ar jaunās administrācijas nākšanu pie varas, arī no ASV puses notikuši mēģinājumi pārliecināt ES pievienoties tās pretstāvei pret Ķīnu.

Par viedokļu atšķirībām ES

Kopumā arī ES dalībvalstu starpā pastāv viedokļu atšķirības par to, kā turpmāk veidot sadarbību Ķīnu. Skepse un izpratne par konkrētiem draudiem un izaicinājumiem, kas saistās ar Ķīnas klātbūtni un iesaisti, pēdējos gados ir ievērojami augusi gandrīz visās dalībvalstīs. Turpretim, neraugoties uz to, ka sabiedrības viedoklis arvien nosveras virzienā pret ciešu sadarbības saišu veidošanu ar Ķīnu, piemēram, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns divtik skaļi pozicionē sevi kā Ķīnas draugu Rietumos. Aizejošā Vācijas kanclere Angela Merkele prioritizējusi nevēlēšanos pārāk kaitēt Vācijas rūpniecības industrijas eksporta potenciālam, tā izvēloties nepievērst uzmanību piegādes ķēžu drošības aspektiem. Francijas prezidents Makrons īpašu vērību velta tieši publiskajai retorikai, lai itin kā paziņotu tiem, kas vēl nezina, ka Eiropas Savienība — vai, precīzāk, Francija, vai otrādāk — ir pasaules lielvara un nekādi rīkojumi no Vašingtonas vai Pekinas neko nevar ietekmēt — tieši pretēji, ES var ietekmēt Ķīnu un visu Āziju, ja vēlas.

To, vai sadarbībā ar Ķīnu ES spēs noturēt savu “stratēģisko autonomiju” ārpolitikā, ir atvērts jautājums, tāpat kā tas, vai šīs attiecības ļautu pašai ES turēties pie saviem standartiem un vērtībām — un to, vai ekonomiskie ieguvumi būtu atbilstoši.

Scenārijs ES-Ķīnas attiecību nākotnei

Ir vairāki potenciālie scenāriji ES un Ķīnas attiecību dinamikai nākotnē — gan konfliktu galējas eskalācijas, gan nepamatoti optimistiskas harmonijas virzienā. Visticamākais scenārijs ir kaut kur pa vidu.

Jau kopš 2020. gada beigām ir bijis skaidrs, ka visas ES dalībvalstis nav apmierinātas ar Vācijas “izsisto” provizorisko vienošanos starp ES un Ķīnu, un šajā laikā pasliktinājusies arī kopējā sabiedriskā doma attiecībā pret ciešāku sadarbību ar Ķīnu. Paralēli ASV turpina uzturēt savu dienaskārtību Ķīnas jautājumos, retorikai pakāpeniski kļūstot ja ne skarbākai, tad nepārprotamākai — kā piemēru varam skatīt neseno ASV administrācijas izplatīto brīdinājumu par paaugstinātiem darbības riskiem Honkongā[17]. Visas indikācijas liecina, ka reāla ceļa atpakaļ uz optimistiskākajiem scenārijiem — tostarp nolīguma ratificēšanu — vairs īsti nav, un uzsāktā virzība uz sistēmisko pretinieku un konkurentu pozīcijām attiecībās ar Ķīnu notiek jau kādu laiku. Vienlaikus jāņem vērā ES objektīvo nepieciešamību ekonomiski atkopties no pandēmijas triecieniem, un vienlaikus par prioritāru izvirzīto izaugsmes veicināšanu klimatam draudzīgā veidā. Ķīna joprojām ir un būs galvenais tirgus ES eksportam un kritisko izejvielu importam, ar laiku ieviešot arvien stingrākus noteikumus attiecībā uz korporatīvo pārvaldību vai regulatoras darbības, lai apgrūtinātu Ķīnas uzņēmumu iespējas ieguldīt vai savā kontrolē pārņemt Eiropas uzņēmumus vai apgrūtinātu Eiropas uzņēmumu sadarbību ar Ķīnas piegādātājiem.

Šādi soļi būtu racionāla reakcija uz pandēmijas izgaismotajiem trūkumiem, ļaujot ES ieviest stingrākus noteikumus un vadlīnijas preču (valsts) iepirkumiem, gan radītu vajadzīgo spiedienu Eiropas uzņēmumiem pārskatīt to piegādes ķēžu modeļus un samazināt savu atkarību no tiešā importa. Tiecoties līdz mazākajam iespējamajam līmenim samazināt ES ārējo atkarību, nav izslēgti arī importa vai investīciju ierobežojumi atsevišķās jomās.

Sausais atlikums?

Kopsavelkot: jā, saspīlējums starp Ķīnu un ES pakāpeniski palielinājies kopš 2020. gada beigās parakstītā visaptverošā nolīguma par savstarpējiem ieguldījumiem. ES pozīcija ir kļuvusi konfrontējošāka, uz ko Ķīna reaģē pamīšus izmantojot maigās un “cietās” diplomātijas paņēmienus. Nu, cietās varas paņēmienus, jo Ķīnas izpratnē un izpausmēs tās “maigā vara” izrādās nekas cits kā vāji slēpta stingrā vara — mēģinājumi panākt ekonomisko, politisko un militāro dominanci ar piespiedu līdzekļiem.

Svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka nerunājam par izolacionisma politiku — ne pašu izolāciju, ne citu -, un joprojām jūtams visaptverošas un saistošas ES līmeņa stratēģijas trūkums attiecībās ar Pekinu. Turklāt ES joprojām uzskata Ķīnu par sabiedroto cīņā pret klimata pārmaiņām — par tādu sabiedroto, kuru nevaram atļauties zaudēt. Pagaidām ES turpinās atrasties pa vidu, saglabājot tirdzniecības saites ar Ķīnu un ASV, vienlaikus cenšoties nodrošināt savu stratēģisko autonomiju, ievērot pašu izvirzītos standartus cilvēktiesību un sociālajā jomā, īstenot vērtībās balstītu politiku un nekaitēt savām ekonomiskajām perspektīvām.

Cik ilgtspējīgs būs šāds “neitrālais” scenārijs? Pastāv riski, kas var novest pie straujākas attiecību pasliktināšanās starp ES un Ķīnu, un domino efekts skartu visas jomas, sākot ar tirdzniecību un investīcijām un beidzot ar draudiem klimatneitrālās politikas īstenošanai ES.

Vissmagākais trieciens būtu Vācijai — ņemot vērā Ķīnas nozīmi tās eksporta un Ķīnas nozīmīgo proporciju ārvalstu investīciju kopumā, ir saprotama Vācijas nevēlēšanās antagonizēt Ķīnu. Vienlaikus, citas dalībvalstis ir relatīvi neaizsargātas pret attiecību dinamikas triecieniem — ņemot vērā to relatīvi augsto atkarību no Ķīnas importa -, un otro smagumu nāktos iznest tām. Šiem apsvērumiem gan būtu jāmotivē ES turēties pie nospraustā lēnās “attālināšanās” kursa.

MARIONETES UZ EIROPAS ĀRĒJĀM ROBEŽĀM

Saspīlējumu uz robežas starp Baltkrieviju un Eiropas Savienību var saukt par krīzi, kurā iesaistīti migranti, bet tā noteikti nav migrācijas krīze. Tā ir hibrīdkarš, un ir svarīgi, lai mēs to sāktu arī tā apzīmētu.

Atkāpe statistikai.

Saskaņā ar ANO datiem pašlaik par bēgļiem tiek uzskatīti 26,6 miljoni cilvēku[18] visā pasaulē. Vēl 84 miljoni uzskatāmi par iekšzemē pārvietotiem cilvēkiem. Turcijā atrodas lielākais skaits bēgļu — 3,7 miljoni, tai seko Kolumbija, Uganda, Pakistāna un Vācija. Migrācijas krīzes laikā 2015. gadā vien ES patvēruma pieteikumu iesniedza 1,3 miljoni cilvēku[19].

Salīdzināsim šos skaitļus ar tiem, ar kuriem uz Eiropas Savienības ārējās robežas Lukašenko hibrīduzbrukuma rezultātā 2021. gadā saskaras Polija, Latvija un Lietuva. Polijas robežsardze kopš gada sākuma reģistrējusi gandrīz 32 000 mēģinājumu nelegāli šķērsot robežu no Baltkrievijas — gandrīz visi šie gadījumi notikuši pēdējo trīs mēnešu laikā. Oktobrī vien reģistrēti vairāk nekā 17 000 gadījumu. 2020. gadā uz šīs pašas robežas fiksēti 120 robežšķērsošanas mēģinājumi[20]. Līdz oktobra beigām Lietuvā no Baltkrievijas nelegāli bija ieceļojuši aptuveni 4200 migrantu[21]. Latvijā kopš 10. augusta, kad Latvija izsludināja ārkārtējo situāciju valsts pierobežā ar Baltkrieviju, līdz šī gada novembrim no robežas nelikumīgas šķērsošanas ir atturēti vairāk nekā 2000 cilvēku, bet humānu apsvērumu dēļ ielaisti 62. Šogad kopumā aizturēti 414 cilvēki, lielākā daļa vasaras mēnešos[22].

Lielāko daļu migrantu atvilinājušas mīkstinātās ieceļošanas prasības “tūristiem” no Tuvo Austrumu valstīm un jaunu avioreisu atklāšana, kas migrantus no Irākas un citām valstīm nogādāja līdz Baltkrievijai. Minska apzināti veicina migrantu ierašanos Baltkrievijā, solot, ka tālāk viņi varēs nokļūt Eiropas Savienībā. Šim nolūkam izmantoti pat sludinājumi ceļojumu aģentūrās Irākā, Libānā un citviet. Kad Vācijas “Tagesschau newscast” rudenī apmeklēja ceļojumu aģentūru Irākas pilsētā Erbilā, kāds darbinieks žurnālistiem sacīja, ka aptuveni 20 cilvēki dienā vēlas noorganizēt ceļojumus uz Baltkrieviju sev un savām paplašinātajām ģimenēm, kā rezultātā ik nedēļu tiek izkārtotas 500–700 “ceļojumu biļetes”[23].

Tie nav miljoni, jā, šie skaitļi ir tik mazi, ka daži ir atļāvušies virzīt tēzes, ka vainīgie šajā saasinātajā krīzē patiesībā ir Latvija, Lietuva un Polija. Saskaņā ar šo loģiku, ES austrumu robežas valstis pārlieku ļoti nobažījušās par dažiem tūkstošiem migrantu, kas ieceļo to valstīs, ka tās liek migrantiem pavadīt aukstas naktis Baltkrievijas robežas pusē. Sak’, kāpēc viņi nevar vienkārši atvērt savas robežas, kā to 2015. gadā izdarīja Vācija? Lai gan Vācija savas robežas nemaz nekad nav varējusi atvērt, jo tā neatrodas uz ES ārējās robežas?

Lūk, kāpēc: krīze pie Baltkrievijas robežām ar tās ES un NATO kaimiņiem nav migrācijas krīze, bet gan hibrīduzbrukums. Migrantus pie robežas izmanto naidīgs režīms, kas cenšas kaitēt NATO un ES.

Kad ES aizliedza lidojumus no ES gaisa telpas uz Minsku un no tās, pēc Baltkrievijas aviācijas pirātisma, lai maijā aizturētu opozīcijas žurnālistu Romānu Protaseviču, Lukašenko nekavējoties mēģināja atriebties. Bet ko darīt Lukašenko, kura spējas ir visai mazas, ņemot vērā NATO un ES kopīgo varēšanu pretoties dažādiem uzbrukumiem?

… Acīmredzot, uzsākt hidbruzbrukumu.

Protams, drīz pēc Protaseviča incidenta Lukašenko draudēja “pārpludināt ES ar migrantiem un narkotikām”. Lukašenko rīcības mērķi nebija pret irākiešiem, sīriešiem vai afgāņiem. Viņa mērķis ir parādīt, ka Latvijas, Lietuvas un Polijas valdības nespēj aizsargāt savas robežas.

Lukašenko vēlas parādīt, ka šīs valdības — kas ir vienkārši izdevīgi mērķi, jo tās ir Baltkrievijas kaimiņvalstis — nespēj izpildīt ikvienas valdības pamatuzdevumus: saglabāt kārtību savās valstīs un aizsargāt savus pilsoņus pret draudiem.

Ja mēs nespētu kontrolēt situāciju uz savas robežas, varam sagaidīt, ka Latvijas, Lietuvas un Polijas pilsoņi visai strauji varētu zaudēt ticību savu valdību spējai aizsargāt savu valsti. Ja visas trīs valstis signalizētu saviem pilsoņiem un tādējādi arī Baltkrievijai un pārējai pasaulei, ka tās nekontrolē savas robežas, tas būtu atklāts uzaicinājums Baltkrievijai uzbrukt šīm robežām, izmantojot ne tikai vairāk migrantu, bet arī dažādus citus līdzekļus, un Baltkrievijas sabiedrotajai Krievijai arī izmēģināt līdzīgu taktiku.

Solo vai kopkoris?

Bijušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles iniciatīva zvanīt Lukašenko tika uztverta mazāk kā nodevība, bet gan kā nopietna kļūda Polijā, it īpaši valdošajās aprindās. Kā pirmā Rietumvalsts vadītājs, kas nodibinājusi tik ciešu kontaktu ar Lukašenko, Merkele signalizēja — apzināti vai neapzināti -, ka Eiropa varētu sākt piekāpties viņa šantāžai. Šādi turpinot, mēs drīzumā vairs nebūsim tālu no diktatora de facto leģitimizēšanas un “atzīšanas”, un attiekšanās pret viņu kā pret partneri. Turklāt rodas iespaids, ka lielvalstis rīkojas koordinēti, un ka krīze uz Lietuvas, Latvijas un Polijas robežas notiek ar Vācijas, Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas valdību līdzdalību.

Protams, Lukašenko izmantoja šo gadījumu savai propagandai, kas primāri vajadzīga “iekšējam patēriņam”. Vai tas nozīmē, ka Vācija ir atzinusi režīmu par likumīgu? Skaidrs, ka ne. Merkeles saruna ar viņu būtībā nemaina neko. Varbūt viņa gribēja dot viņam iespēju ar šo dialogu glābt politisko seju… Jebkurā gadījumā, līdz šim mēs neredzam nekādu praktisku labumu no šīs sarunas. Gluži pretēji — neilgi pēc tam liela migrantu grupa iebruka pie Polijas robežas. Baltkrievijas diktators, iespējams, palielinās savu spiedienu uz ES, lai sarunas ar viņu notiktu un tiktu atceltas vai mīkstinātas sankcijas.

Eiropieši izrāda solidaritāti cīņā ar Maskavu un Minsku. ES un NATO organizē atbildes pasākumus, bet izvairās no militārās eskalācijas slazdiem. Vissteidzamākais uzdevums ir palīdzēt atbrīvot tos, kas ir ieslodzīti dzeloņstiepļu žogā, pēc kura ir jāsāk diskusijas par Eiropas patvēruma mehānisma pārskatīšanu. Nav pilnībā iespējams novērst ārējas destabilizācijas mēģinājumus. Visticamāk, Lukašenko iedegto migrācijas liesmu būs spiesti dzēst eiropieši, nevis Krievija. Kas attiecas uz diktatoru Minskā, tad viņš tagad ir pilnīgi atkarīgs no Kremļa “aizmugures”.

BALTIJAS DIPLOMĀTIJAS RENESANSE

Dalies

Jaunākās ziņas

Skatīt visu

Jaunums

Trauksmes pilnais 2024. gads

2024 • 19. decembris

7 min

Jaunums

Tikšanās ar reģionālo mediju pārstāvjiem Eiropas parlamentā

2024 • 16. decembris

7 min

Jaunums

Nacionālā apvienība kļūst par International Democracy Union dalībnieci...

2024 • 6. decembris

3 min