I CITA ĀRPOLITIKA
Ārpolitikas debates ir spēcīgi iesakņojusies tradīcija — šogad tās notiek jau desmito gadu — un ierasti viens no tiem notikumiem parlamenta darbā, kas raisa visspilgtākās debates. Ārlietu ziņojums atspoguļo Ārlietu ministrijas, tātad, arī Ministru kabineta, kā arī Saeimas, nevalstisko organizāciju un sociālo partneru savstarpējā sadarbībā un kvalitatīvās diskusijās panākto kopīgo izpratni par Latvijas ārpolitikas mērķiem un izaicinājumiem.
Latvijas de iure otrās simtgades pirmās ārpolitikas debates ir citādas — lielā mērā pat atbilstošas 21. gadsimtam, vai varbūt simboliski iezīmējot, ka ne mēs, ne darbs, ko darām, nestāv uz vietas. Patiesi ceru, ka formai tomēr nav tik liela ietekme uz saturu, kā reizēm mēdz šķist, un ka šodien uzklausīsim daudz kvalitatīvu un pārdomātu redzējumu par Latvijas ārpolitiku.
Vispirms gribētu sākt ar paldies. Paldies ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam par profesionālu, izsmeļošu un izsvērtu ziņojumu. Paldies Ārlietu ministrijai par pašaizliedzīgo darbu, ilgstoši aizstāvot mūsu valsti un pārstāvot mūsu intereses ārzemēs, un ļaujot mums visiem būt lepniem par ārlietu dienesta paveikto valsts interešu aizstāvībā. Diplomātiskā un konsulārā dienesta profesionalitāte, pandēmijas krīzes laikā īstenojot valsts vēsturē apjomīgāko Latvijas valstspiederīgo repatriācijas operāciju pagājušā gada pavasarī, ir bezprecedenta sasniegums un tiešs apliecinājums pelnītajam novērtējumam. Un ne mēs vienīgie to pamanījām un novērtējām, pat pandēmijas sākuma juceklīgajā un negāciju pieblīvētajā ziņu telpā.
II DIPLOMĀTIJA PANDĒMIJAS LAIKOS
Lai gan brīžiem šķita, ka pasaule līdz ar COVID19 pandēmiju ir apstājusies, tā — un ārpolitika — pierādīja zināmo “un tomēr viņa griežas” patiesību.
Gan ārlietu dienesta, gan parlamenta — un Saeimas Ārlietu komisijas — gan citu ārpolitikas veidotāju darbība pērn bija nepieredzēti intensīva — katram darbojoties savās “frontes līnijās”, paužot Latvijai svarīgas nostājas, aizstāvot mūsu un sabiedroto intereses .
Par spīti pandēmijai, kad apstākļi vēl to pieļāva, tomēr Latvijai izdevās noorganizēt svarīgas augsta līmeņa ienākošās vizītes (par to paldies gan ministrijai, gan valsts un parlamenta protokolam!). Ārlietu komisijas aktīvi pauda Latvijas vērtības un pozīcijas, piemēram, ar virkni Ārlietu komisijas un Saeimas paziņojumu gan par Krievijas centieniem pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi, gan situāciju Baltkrievijā. Un, par spīti “viss ir slikti un bezjēdzīgi” pieejas cienītājiem, nav šaubu, ka šīs stingrās pozīcijas tiek pamanītas, novērtētas, un ir Latvijas vērtīborientāciju pār-apstiprinošas.
“Polittūrisma” retorikas cienītāji novērtēs, ka, par spīti tam, ka aizbraukt nekur nav iespējams, par sevi varu teikt — polittūrisms turpinās pilnā sparā, reizēm izdodas apmeklēt divas valstis vienā dienā un pat atrasties vairākās vietās vienlaikus!
Latvijas ārpolitika, arī tās parlamentārajā dimensijā, gandrīz kā par spīti attālinātā darba radītajiem ierobežojumiem, turpināja darboties kā labi ieeļļots mehānisms. 2020. gadā stiprinājām ikdienas un veidojām jaunus regulāras sadarbības formātus. Lai pārrunātu sadarbības reģionālā un starptautiskā līmenī, un dalītos ar aktualitātēm un pieredzi, attālināti tikās NB8 valstis, un pirmo reizi notika Baltijas valstu, Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas parlamentu Ārlietu komisiju priekšsēdētāju sanāksme, kurā prioritāri bija aizsardzības un infrastruktūras, enerģētikas, digitalizācijas un starptautisko attiecību jautājumi.
Neierasti aktīva bija sadarbība ar Lietuvu un Igauniju, arī parlamenta līmenī apvienojot spēkus, lai mūsu paustie vēstījumi būtu ar lielāku svaru un izskanētu plašāk. Visspilgtāk to redzējām pēc Baltkrievijas 9. augusta neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām — Baltija saliedējās ar baltkrievu tautu, uzstājīgi un nelokāmi paužot savu atbalstu, mudinot ES ieviest sankcijas, tā nostājoties mūsu kopējo vērtību “sardzē”.
Šī ir tieša atdeve no iepriekšējo gadu debatēs un ziņojumos pausto mērķi stiprināt reģionālās sadarbības formātus. Uzsākts darbs arī pie Latvijas kandidatūras virzīšanu uz nepastāvīgā locekļa vietu ANO drošības padomē. Uzskatu, ka turpmākajās diskusijās par šo iniciatīvu jāiesaista mūsu sabiedrība — un te saredzu būtisku lomu parlamentam! -, skaidrojot un argumentējot gan pamatojumu šādam solim, gan ieguvumus no šī procesa Latvijai un mums visiem. Plašās sarunās, gūstot atgriezenisko saiti no sabiedrības, mēs nonāksim pie Latvijas vizītkartes, tādas kā esences par to, kas mēs esam un kas mums rūp kā valstij un sabiedrība.
Kopumā lielā mērā pievienojos ārlietu ziņojumā nospraustajiem uzdevumiem un mērķiem, tāpēc neatreferēšu to pašu. Tā vietā, došu nelielu ieskatu par, manā skatījumā, lielākajiem izaicinājumiem, kas mūs sagaida un kam jāpievērš uzmanība.
III MULTILATERĀLISMS— QUO VADIS?
Pērn šajās dienās COVID-19 sāka izplatīties. Šodien novērojam pandēmijas pārveidotās globālās kārtības kontūras. Vīruss ir sagrāvis dzīvības, “uzkāris” ekonomikas un mainījis to, ko saprotam kā šodienas globalizēto pasauli. Globālā ekonomika piedzīvo milzīgu lejupslīdi, transatlantiskā alianse ir zemākajā tās attiecību punktā tās pastāvēšanas vēsturē, un starptautiskās institūcijas piedzīvo leģitimitātes krīzi. Ja pērn kā par nopietnu multilaterālās sistēmas satricinājumu runājām par Eiropas Padomi, precīzāk, EPPA, tad šogad, ar PVO priekšgalā “krīt” virkne citu..
PVO pamatoti kritizēta par lēno reakciju uz pandēmiju un PVO nostāšanos Ķīnas pusē. PVO atzinīgi novērtēja Ķīnas it kā nodrošināto caurspīdīgumu un centienus ierobežot vīrusa izplatību, ignorējot Ķīnas pieļautās kļūdas krīzes pārvaldībā pandēmijas sakumā. ASV pandēmijas sākumā no PVO aizgāja. ASV prezidenta Džo Baidena inaugurācija daudziem pasaules līderiem šķiet kā malks svaiga gaisa (un COVID19 krīzes kontekstā tiešām zinām, cik svarīgs ir skābeklis), savukārt PVO notika tā bija kursa maiņa — ASV atgriežoties PVO, tā iezīmējot atkal atjaunotu paļāvību uz globāliem risinājumiem, apgriezienus uzņem Ķīnas konflikts ar PVO — joprojām tiek slēpti dati, PVO eksperti netiek pielaisti vīrusa izcelsmes punktam jeb — angliski — ground zero. Šī ir ne tikai neproduktīva, bet pat kaitnieciska pieeja, kas kavē mūsu kopējo spēju apturēt pandēmiju.
Arī citas starptautiskas institūcijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, krīzes laikā klusē, nespējot vienoties par kolektīvu risinājumu daudzšķautnainajam problēmu kopumam. Šajā nespējā atspoguļojas ASV un Ķīnas attiecību saasināšanās un Ķīnas mēģinājumi vājināt starptautiskās organizācijas, kurai bez minstināšanās un ar entuziasmu pievienojās šī aroda lieltpratēja Krievija — un visām šīm valstīm ir veto tiesības. Kontekstā jāpiemin — ANO DP ir jāreformē, un es piekrītu ārlietu ziņojumā nospraustajiem reformu uzdevumiem un vīzijai.
IV KRIEVIJAS “NEMAINĪGAIS KURSS” UN ĶĪNAS AMBĪCIJAS
Ķīnas ambīcijas nav noslēpjamas. Zīmīgi, ka agresīvākos Ķīnas diplomātus mēdz saukt par “vilku kareivjiem”, kas Ķīnas politiskā aparāta “skaldi un valdi” pieeju mēģina pielietot Rietumos. Tāpēc, ja kādam vēl tādas ir, iesaku atmest ilūzijas par to, ka Ķīna starptautiskajā telpā “spēlēs” pēc tiem pašiem liberālās demokrātijas principiem — Ķīna operē no ekskluzīvi Ķīnas un tās komunistiskās partijas interešu pozīcijām, no citas vērtību sistēmas un no cita režīma platformas.
Rodas asociācijas ar diplomātiju mežonīgo rietumu gaumē.
Mums arvien vairāk jārēķinās, ka Ķīna turpinās nostiprināt savu starptautisko “svaru” caur citām valstīm, kurās tā ietekmi ieguvusi caur “maigo varu”, un arī nesen noteiktās sankcijas pret bijušās ASV administrācijas amatpersonām ir zīmīgs solis, kas parāda gatavību pielietot arī šo instrumentu savu mērķu sasniegšanā.
ASV un Ķīnas konfrontācija būs 21. gadsimta starptautiskās politikas galvenā iezīme neatkarīgi no tā, kurš konkrētajā mirklī saimniekos Baltajā namā. Pastiprināta konfrontācija starp ASV un Ķīnu, rēķinoties ar Baidena nevēlēšanos slēgt tirdzniecības līgumus ar autoritāru sistēmu līderiem un paustās bažas par demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jautājumiem gan Ķīnas nacionālajā līmenī, gan Honkongā, Taivānā un Dienvidķīnas jūrā, var nostādīt ES visai sarežģītā situācijā, sarežģītākā nekā pēdējo četru gadu laikā. Transatlantiskās attiecības tiešā veidā ietekmēs ES pozīcija un attiecības ar Ķīnu, izvēloties savu vietu šī konflikta kontekstā.
Nezinu, vai ES nesasteidza investīciju nolīguma noslēgšanu ar Ķīnu — to rādīs laiks.
Savukārt Krievija ir kodolvalsts, kas, par spīti tās krītošajai ietekmei, joprojām spēj iedragāt transatlantisko sabiedroto stabilitāti un intereses, vardarbīgi apkarot Kremļa politisko opozīciju, jāatzīst — patiešām centās ierobežot vīrusa izplatību. Tas gan nav atturējis Kremli no dezinformācijas kampaņām ārvalstīs, izplatot sazvērestības teorijas par vīrusa izcelsmi, lai sētu haosu un apjukumu Eiropā un citur. Krievijas un Ķīnas dezinformācijas vēstījumi arvien biežāk, šķiet, izskan unisonā.
V INTERNETS PRET DEMOKRĀTIJU
Šodienas demokrātijas ir tehnoloģiju demokrātijas, kurām jāiegulda liels darbs, lai globalizācijas tehnoloģiju pārmaiņu laikā nepaliktu “zaudētājos”. Pandēmija padziļināja atkarību no digitālajām tehnoloģijām un paplašināja kibernoziegumu un kiberspiegošanas iespējas. Tehnoloģiju uzņēmumu un interneta spēja tikt galā ar pieprasījumu demonstrēja kibertelpas sniegtās lielās iespējas. Tomēr šī krīzes izraisītā atkarība radīja vēl auglīgāku vidi kibernoziegumiem. Vislielāko uzmanību izpelnījās ar pandēmiju saistīti incidenti, piemēram, noziedzīgi pikšķerēšanas un izspiedējvīrusu uzbrukumi veselības aprūpes iestādēm un kiberspiegošana vakcīnu izstrādē.
Laikā, kad lielākā daļa pasaules informāciju pārraida un glabā tieši internetā, tādas starptautiskas konvencijas, kas noteiktu kibertelpas “etiķeti”, informācijas un kiber-instrumentu pielietojuma pieļaujamās robežas, nodrošina iespēju bezrobežu kibertelpai turpināt eksistēt pelēkajā zonā, kurā nav skaidru noteikumu un normu. Šodien kibernoziedziniekiem ir potenciāls ne tikai iznīcināt kritisko infrastruktūru, bet arī graut uzticību institūcijām un demokrātijas pamatprincipiem.
Dezinformācija jo īpaši interneta vidē kā problēma eksistēja un bija zināma pirms COVID-19, taču pandēmija izraisīja “infodēmiju”, uzskatāmi demonstrējot, cik neefektīvi ir bijuši līdzšinējie centieni to iegrožot.
Pandēmijas ietekmi nevar novērtēt pārāk zemu. Mūsu noturība pret dezinformāciju un ietekmēšanas operācijām, tai skaitā spēju atklāt, analizēt un atspēkot ārējās dezinformācijas un ietekmēšanas kampaņas, ir kļuvusi par kritiski svarīgu, drošības un starptautiskās kārtības jautājumu — ja neticam ne demokrātijai, ne valstij, ne zinātnei, iestājas absolūts haoss un jebkādas ilūzijas par sabiedrības veselības plāniem var aizmirst. Ir arī jādefinē tiešsaistes platformu pienākumus attiecībā uz dezinformāciju, vienlaikus pasargājot lietotājus no nepamatotiem vārda brīvības ierobežojumiem un privātuma pārkāpumiem — pie tā uzsākts darbs ES līmenī, un šis var būt vienojošs uzdevums transatlantisko attiecību stiprināšanai. Ne tikai mūsu “ikdienas” internetam, bet visai kibertelpai ir vajadzīgi savi satiksmes noteikumi un regulējums. Redzu, ka šeit lielas priekšrocības ir ES — regulējumu lielvarai, kuras regulējumiem ir nopietns svars ārvalstīs.
VI EIROPAS SAVIENĪBAS STRATĒĢIJAS
Raugoties uz Eiropas Savienības kaimiņiem, jāsecina, ka, ar visu mūsu aizraušanos ar vērtību deklamēšanu un maigās varas principiem, ES izskatījās atrauta no globālajām norisēm. Bet ES politiskās prioritātes arvien vairāk virzās uz ambiciozāku ārpolitiku. Francijas prezidents Makrons iestājas par ES stratēģisko autonomiju, piemirstot pārējiem atklāt pašu stratēģiju, un ar nepacietību gaida iespēju īstenot Eiropas ārpolitiskās ambīcijas. Versiju par formu ir daudz, taču redzama nepārprotama un plaša vienprātība, ka ES starptautiskajās attiecībās ir jābūt stingrākai.
Tas likumsakarīgi paredz ES institūciju un pārstāvniecības — ne atsevišķu dalībvalstu līderu — pozīciju un institucionālā “svara” palielināšanu. Atbilstoši tam, ka ES īsteno vienotu ārpolitiku, jāveido institucionāla līmeņa ES ārpolitikas resors ar saviem īpašajiem sūtņiem konkrētiem reģioniem, ES definētai politikai, atbilstoši iepriekš definētai stratēģijai ar ES dotu mandātu būtu spēcīgāki, efektīvāki un vispusēji mūsu kopējo interešu pārstāvji.
Ja vēlaties labo piemēru šāda īpašā sūtņa darbam un tam, kā tiek pārstāvētas Eiropas Padomes dotais mandāts — Barnjē kā Brexit sarunu vedējs.
Tam nepieciešama nevis stratēģiska pieeja — to vēlāk -, bet gan pašas stratēģijas. Mācoties no jaunās ģeopolitiskās dinamikas, pašreizējiem draudiem, tostarp Covid-19 pandēmijas un gaidāmajām problēmām, definētas un nepārprotamas stratēģijas ļaus ES paātrināt lēmumu pieņemšanu ārlietās un tās spēju sadarboties ar līdzīgi domājošiem partneriem, lai risinātu daudzos kopīgos uzdevumus, aizstāvot savas intereses, normas un vērtības pēcpandēmijas pasaulē.
Lielākā daļa ES iedzīvotāju uzskata, ka 21. gadsimts ir bloku un reģionālu organizāciju laiks. Mums ir iespēja veidot Eiropu, kas aizsargā — ekonomiski un fiziski drošībā — un kurai ir ietekmīga balss starptautiskajā arēnā. Šāda Eiropa veicinātu lielāku globālo gatavību nākamajai krīzei, vai tā būtu klimata problēma vai kas cits. Sabiedrība arvien vairāk atbalsta ES, kas var veidot jaunu starptautisku kārtību — aizstāvot tādas Eiropas vērtības kā tiesiskums, cilvēktiesības un demokrātija, uzņemoties līderību šo vērtību iedzīvināšanā un pārstāvēšanā.
Tāpēc galvenais Eiropas uzdevums ir ideju un redzējumu ģenerēšana un publiska komunicēšana par starptautautiskās sadarbības ieguvumiem un multilaterālisma nozīmi, nevis jāatkārto aicinājumi izveidot “vairāk Eiropas”, kas atsvešinātu daudzus, jo nekādā veidā nerisinātu “te un tagad” problēmas
Paldies!