Kopš marta, kad visā Eiropas Savienības līmenī tika noteiktas ģeometriskā progresijā pieaugošas, arvien nopietnākas sankcijas pret Krieviju par tās izvērsto karu Ukrainā, un kad Eiropas Komisija (EK) sāka apkopot Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu datus par sankciju pārkāpumiem, līdz augusta beigām Latvijā noraidītas 2349 kravas un reģistrēti 1383 sankciju pārkāpumi.
Sākoties paplašināto sankciju ieviešanai gan mediji , gan sabiedrība ļoti rūpīgi sekoja līdzi tam, kā Latvijas varas iestādēm izdodas panākt, ka sankcionētie ārvalstu oligarhi patiešām arī tiktu sankcionēti — tika sekots līdzi progresam ar īpašumu un finanšu līdzekļu iesaldēšanu un citām aktivitātēm no atbildīgo dienestu puses. Ilgi šķita, un daļai joprojām šķiet, ka neesam izdarījuši gana daudz, neesam “apcirpuši” šo sankcionēto personu iespējas. Zināma taisnība tur varētu būt, bet tai paralēli ir vēl viena, neizbēgama patiesība — dažos gadījumos mums rokas ir par īsu. Diemžēl.
Stāstus par it kā kādam no Krievijas oligarhiem piederošajiem īpašumiem Rīgas centrā un citām ārvalstu “investīcijām” ar slepenu izcelsmi dzirdējis būs ikviens.
Šiem stāstiem vienmēr ir kāda kopīga iezīme: viņiem visiem bija palīdzējuši vietējie “iespējotāji”.
Aiz sarežģītas anonīmiem īpašniekiem piederošas uzņēmumu kaudzes, investīciju pārvirzīšanu caur vairākām citām valstīm un šo nelikumīgo līdzekļu atgriešana Latvijā — tās ir bieži izmantotas shēmas, un, lai to paveiktu, ir nepieciešams juristu, grāmatvežu un naudas pārvaldītāju tīkls.
Mēs nebūt neesam vienīgie, kas saskaras ar šādu problēmu — šie “speciālisti” darbojas visā pasaulē. Sankciju ieviešana bieži vien nozīmē arī cīņu pret visu šo “iespējotāju” (enablers) armiju — juristiem, lobistiem, finanšu menedžeriem un citiem, kuri palīdzēt slēpt, ieguldīt un aizsargāt tos milzu finanšu līdzekļus, ko viņi noglabājuši ASV un Eiropas institūcijās. Gadu desmitiem ne tikai Putina oligarhu svīta, bet arī citi noziedzīgi iegūtu līdzekļu turētāji ir izmantojuši “iespējotāju” pakalpojumus Rietumos, kas tiem palīdz noslēpt viņu naudu un īpašumus.
Mūsdienu diktatori paļaujas uz savu piekļuvi Rietumiem.
Advokāti, investīciju konsultanti, konsultanti un citi veicinātāji palīdz kleptokrātiem un cilvēktiesību pārkāpējiem atmazgāt savu naudu un reputāciju apmaiņā pret netīro naudu. Bez šo “iespējotāju” enerģiskas palīdzības korumpēti indivīdi nevarētu pārvietot savu naudu uz rietumu demokrātijām un būtu spiesti dzīvot tajās represīvajās sistēmās, ko paši ir radījuši. Ņemot vērā nepilnības pašreizējos Latvijas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas tiesību aktos, šie “korupcijas veicinātāji” piedāvā savus pakalpojumus — juridiski — , apzināti pieverot acis.
Kad kleptokrāti, ārvalstu oligarhi un ārvalstu izlūkdienesti un citi ļaunprātīgi personāži mēģina atrast veidus, kā izvairīties no noteiktajām nacionālajām un starptautiskajām sankcijām, viņu “firmas noslēpums” ir vietējo profesionāļu pakalpojumi virknē sektoru — tostarp atrodami juristi, nekustamā īpašuma aģenti, riska ieguldījumu fondu pārvaldnieki un citiem.
Pat šobrīd, meklējot internetā informāciju par sankciju pārkāpumiem, viens no populārākajiem rezultātiem pirmajā lapā uzrādās sludinājums ar vakanci kādā finanšu iestādē Latvijā: tiek meklēts “Sankciju uzraudzības vadītājs/-a”, kas individuāli strādās ar katru klientu, lai “izburtos” cauri regulējumam un nodrošinātu atbilstību.
Protams, pats par sevi ne konkrētā pozīcija uzņēmumā, ne pakalpojums nav ne kas nosodāms vai pretlikumīgs.
Gluži tāpat kā grāmatveži lielākoties veic pilnīgi legālu un ļoti vajadzīgu darbu. Un tad ir iespējotāji ar grāmatvežu prasmēm.
Šī stāsta satraucošais aspekts nav atklājums, ka pasaulē ir arī slikti cilvēki — mēs zinām, ka tādu ir pārāk daudz. Aspekts, kam būtu jānodarbina pavisam noteikti vairāk prātu, ir fakts, ka, saskaņā ar pašreizējiem likumiem, iespējotājs jeb pakalpojumu sniedzējs, piedāvājot savus pakalpojumus, nebūs izdarījis neko pretlikumīgu. Šādi pakalpojumu sniedzēji var nodrošināt saviem klientiem piekļuvi mūsu finanšu sistēmai, neprasot vai nesaņemot par viņiem nekādu papildu informāciju, tostarp to, vai viņiem ir saistības ar koruptīvām, noziedzīgām vai teroristiskām darbībām. Tam ir jāmainās.
Līdzīgi esošajiem noteikumiem bankām, arī nebanku pakalpojumu nodrošinātājiem jānosaka pienākums izvairīties no netīrās naudas apkalpošanas.
Regulatoriem par prioritāti būtu jānosaka seši vai septiņi profesionāļu sektori, kas, veicinot korupciju, nopietni apdraud Latvijas nacionālo drošību — to vidū varētu ietilpt tādu pakalpojumu sniedzēji kā mākslas tirgotāji, sabiedrisko attiecību un “interešu pārstāvniecības” uzņēmumi, investīciju konsultanti, juristi, grāmatveži, trasta pakalpojumu sniedzēji, trešo pušu maksājumu apstrādātāji un citi.
Šī ideja nav jauna. Bankām jau gadiem ir līdzīgi pienākumi saistībā ar naudas atmazgāšanas un terorisma proliferācijas novēršanu, bet, pieaugot netīrās naudas daudzumam, kas nonāk Latvijā un Eiropā, pieaug arī naudas atmazgāšanas shēmu izsmalcinātība un pielāgošanās spējas, tostarp arī šo “iespējotāju” pakalpojumu izmantošana.
Šobrīd citi finanšu sistēmas apkalpotāji ir izslēgti no tā dēvētajiem uzticamības pārbaudes noteikumiem — nepilnība, kas rada nacionālus un starptautiskus riskus. Rezultātā dažādas izcelsmes finanšu līdzekļu privātā kapitāla konsultantiem nav bijuši nekādi juridiski pienākumi nodrošināt, ka viņiem piedāvātā nauda nav saistīta ar noziedzīgām darbībām.
Nepieciešams jauns regulējums, kas paredzētu, ka šiem “iespējotājiem” būtu jāveic pamata uzticamības pārbaude attiecībā uz naudu, ar kuru tie “strādā”, lai noteiktu, vai tā ietver nelikumīgi iegūtus ienākumus vai citus nelegālas izcelsmes līdzekļus.
Likumprojekta pamatmērķis un darbības elementi ir vienkārši: tie novērš šīs nepilnības un nodrošina, ka atsevišķas pakalpojumu nozares atbilst mūsu starptautiskajām saistībām cīņā pret globālo naudas atmazgāšanu. Šo pakalpojumu sniedzēji ir uzskatāmi par paaugstināta riska sektoriem, un tiem jānosaka par pienākumu veikt viņu klientu pamata uzticamības pārbaude, lai nodrošinātu, ka viņi nepieņem asins naudu. Un ja viņi to dara apzināti, par to ir jānosaka pamatīga kriminālatbildība. Tā nav raķešu zinātne — tā ir veselā saprāta politika, lai aizsargātu demokrātiju.