Pasportizācija jeb masveida pasu izsniegšana ārpus savas valsts ir viens no instrumentiem, ko Krievija izmantojusi, piesedzoties ar apzināti neskaidro un nedefinēto “tautiešu aizsardzību ārvalstīs”. Tas ticis darīts, lai tā itin kā “ar papīru” attaisnotu savu politisko un militāro iebrukumu kādā no savām kaimiņvalstīm.
Pasportizācija ir paātrināta ekstrateritoriāla naturalizācija — tā notiek teritorijā, kurā masveidā uzturas trešās valsts pilsoņi.
Šī politika iesaldēto konfliktu kontekstā faktiski radīja Krievijas pilsoņu anklāvus Gruzijas un Ukrainas teritorijās, kuras savā kontrolē tiecas pārņemt Kremlis. Ukrainā Krievija šo politiku sākotnēji pamatoja ar humāniem apsvērumiem un kā pagaidu pasākumu līdz konflikta atrisināšanai Donbasā.
Lai gan tāda masveida naturalizācija, ja netiek veikta piespiedu kārtā, tā pati par sevi nav starptautisko tiesību pārkāpums. Tomēr Krievijas modus operandi Ukrainā tiek vienprātīgi uzskatīta par tādu starptautisko tiesību principu kā pašnoteikšanās ļaunprātīgu izmantošanu un iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās. Patvaļīga pilsonības piešķiršana vai atņemšana patiešām neatbilst valsts starptautiskajām juridiskajām saistībām.
Krievija tagad taisās lemt par pasportizāciju arī Latvijā, attiecinot to uz nepilsoņiem jo īpaši. Tas ir reāls, faktisks un nopietns drošības risks, ko nedrīkstam ignorēt.
Lai neattaptos situācijā, kad mums pēkšņi sevi piesaka tūkstošiem “aizsargājamo tautiešu”, kas vairs nebūs nekāda piektā kolonna, bet radinieki zaļajiem cilvēciņiem.
Šai kontekstā atkal iezīmējas darba “lauks” ar Imigrācijas likumu un grozījumiem tajā.
Jāatzīst, mēs jau šobrīd īsti nevaram pateikt, cik (reāli) nepilsoņiem patiesībā šobrīd ir Krievijas pilsonība. Krievija mums neatklāj savu pilsoņu vārdus, kuri ir arī Latvijas pilsoņi. Faktiski tas ir pilsonības likuma pārkāpums. Bet, pat ja jaunizceptais Krievijas pilsonis (ar bij. nepilsoņa statusu) vēlas, viņam šobrīd ir tiesības prasīt no Latvijas pastāvīgās uzturēšanās atļauju — tādu bijušo nepilsoņu Latvijā, starp citu, pagājušā gada vidū (ar PUA) bija 26 000 (no kopumā 41 300 PUA Krievijas pilsoņiem).
PUA atņemt ir sarežģītāk nekā TUA. Pirmkārt jau varam sākt ar to, ka bijušie nepilsoņi būtu jāslēdz no šī valstspiederīgo, tātad priviliģētu iegūt PUA, vidus — galu galā, viņi vismaz divas reizes dzīvē jau ir lēmuši, ka piederība Latvijas valstij viņus neinteresē, proaktīvi izvēloties citu — būtu normāli, ja uz viņiem PUA iegūšanai attiektos visas tās pašas prasības, kas jebkuram trešvalstniekam. Tā, piemēram, iekļautu arī valsts valodas zināšanu pārbaudi.
Tie, kuri Krievijas pilsonību būtu ieguvuši, iesaistoties šajā Kremļa mēģinājumā īstenot “pakļaušana-ar-pasu-palīdzību” paņēmienu pret Latviju kā valsti šeit gaidīti nebūs.
Tas ir pašsaprotami, bet pretējais būšu pašiznīcināšanās.