Pieaugošā neapmierinātība ar ilgstoši piekopto migrācijas politiku ir kļuvusi par vienu no galvenajām tēmām daudzu Eiropas valstu politikā, un pērn to labi varēja just arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kā šo noskaņu ietekmē ir mainījies ES politiskais kurss? Ko paredz nesen pieņemtais Migrācijas pakts? Kā eiroparlamentārieši pieņem to, ka Donalds Tramps atkal būs ASV prezidents? Saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu no Nacionālās apvienības Rihardu Kolu, kurš Briselē darbojas Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā.
Kā Eiropas Parlaments reaģēja uz Donalda Trampa uzvaru ASV?
R. Kols: Ir tādi, kas plēš matus un teic, ka šis ir pasaules gals. Taču, ja skatās plašāk, kopumā panikas nav. Ir jūtams tas noskaņojums, ko Baltijas valstis visu laiku teikušas, – darām vairāk, investējam mūsu aizsardzībā, nostiprinām robežas!
Tramps nav prognozējams, bet mums nevajadzētu paralizēt savu darbību, visu laiku domājot, kādi tagad būs viņa nākamie soļi.
Protams, mums ir jābūt vērstiem uz sadarbību ar ASV.
Veiksmīga transatlantiskā sadarbība ir pamats tam mieram, ko līdz šim Eiropa ir baudījusi, bet skaidrs, ka arī pašiem jādara daudz vairāk. Domāju, ka vairāk jāuztraucas tām valstīm, kas nav atvēlējušas pietiekamu finansējumu aizsardzībai. Par to varētu būt diezgan negatīva reakcija no Trampa administrācijas.
Tas par bažām, bet varbūt EP ir arī politiķi, kas tagad mēģina sevi pasniegt kā lielus Trampa draugus un līdziniekus, kā to Latvijā dara Ainārs Šlesers, kurš soctīklos pat liek fotokolāžas, kur abi redzami blakus? Taču, piemēram, Ungārijas premjers Viktors Orbāns arī iepriekš sevi bija pozicionējis kā Trampa sabiedroto.
Iespējams, taču Tramps un viņa padomnieki, tāpat republikāņu politiķi Kongresā, nav dumji. Viņi redz, ka tajā pašā laikā Orbāns ēd no Krievijas un Ķīnas rokas. Varbūt atsevišķas tēmas tur var pārklāties, piemēram, pretestība tā dēvētajai “woke” kustībai (no angļu vārda “woke” – “pamosties”. Šo ideju piekritēji, kas pārstāv kreiso politisko spektru, pievērš īpašu uzmanību tādām tēmām kā LBGT, rasu, dzimumvienlīdzības jautājumi u. tml. – Red.), migrācijas jautājumi, arī tāda pret pamatstraumes medijiem vērsta retorika, taču ne jau visos jautājumos. Ja mēs runājam par EP grupu “Eiropas patrioti”, kur ir pārstāvēta Orbāna partija “Fidez” un arī Šlesera “Latvija pirmajā vietā”, tad to tomēr vada francūzis Džordans Bardella, un viņa pozīcija attiecībā pret Trampu jau ir daudz dozētāka.
Es jūtu, ka arī “Eiropas patrioti” gribētu spēlēt lielāku lomu Briseles politikā, un tāda iespēja nav izslēgta. EP nav tāda stingra sadalījuma – koalīcija pret opozīciju.
Runājot ar dažādiem ekspertiem par to, kā mainās Eiropas politiskā vide, vēlētāju noskaņojums, kā pamanīju, liela daļa sarunu ātri nonāk līdz vienam atslēgvārdam – migrācijas politika. Kas zīmīgi, ar Eiropu šis stāsts nebūt nebeidzas, jo arī ASV prezidenta vēlēšanās kā viens no iemesliem, kāpēc Tramps guva pārliecinošu uzvaru, bija tieši nelegālās migrācijas jautājums. Bet vai Eiroparlamenta iekšpusē to arī var sajust, ka te kaut kas mainās?
Migrācija viennozīmīgi ir aktuāls jautājums Eiropā plašākā skatījumā – gan runājot par nelegālo migrāciju kā negatīvu faktoru, gan legālā darbaspēka kustība, kas tāpat ir liels izaicinājums. Visi saprot, ka Eiropa ir ļoti strauji novecojošs kontinents, kas ietekmēs ES konkurētspēju globāli, un šie jautājumi kaut kā ir jārisina. Bet, protams, visvairāk šķēpu politiski tiek lauzts par nelegālajiem migrantiem – tiem, kas laivās šķērso jūras, laužas pāri robežai, iemitinās Eiropā, te veidojot slēgtas kopienas ar visu no tā izrietošajām sekām, tajā skaitā vardarbības pieaugumu.
Tas rezultējas tādos ļoti skaļos notikumos kā nesen pret ebrejiem vērstie grautiņi Amsterdamā. Protams, tas viss ļoti sakustina politisko vidi.
Ja mēs paskatāmies uz migrācijas statistiku, tieši pēdējā desmitgadē pieaugums ir bijis īpaši ievērojams. Ļoti daudzi to ir darījuši nelikumīgi, piemēram, ierodas ar tūristu vīzu, bet paliek.
Protams, ja pieķer, seko izraidīšana, bet tās bieži ir, tā teikt, labticīgas izraidīšanas, paļaujoties, ka cilvēks dosies prom, ko viņš nedara.
Iepriekšējais Eiropas Parlaments vēl savos pēdējos darbības mēnešos aprīlī pieņēma tā saukto Migrācijas paktu. Ja balsojums būtu tagad – pēc vēlēšanām –, vai rezultāts būtu tāds pats?
Šis Migrācijas pakts faktiski tika izgrūsts cauri, taču, iespējams, balsojums arī tagad būtu līdzīgs. Lai gan kopumā Eiropas Parlaments ir kļuvis vairāk centriski labējs, tomēr kodols ir tas pats, kas iepriekš – Eiropas Tautas partiju grupa, sociālisti un liberālā “Renew Europe”, pieslēdzoties vēl zaļajiem. Visticamāk, ar nelielu pārsvaru paktu izdotos pieņemt. Taču es pieļauju, ka arī pašā Eiropas Tautas partijā tagad ir lielāka iekšēja šūmēšanās. Tie paši vācu kristīgie demokrāti, arī zviedru moderāti šobrīd strauji maina attieksmi.
Teikšu godīgi, Zviedrijas politiķi ir panikā, nezinot, kā pagriezt pretējā virzienā to kuģi, kas vairāk nekā divdesmit gadus stūrēts vienā virzienā, bet tagad kļuvis skaidrs, ka tas ir ceļš uz katastrofu.
Valdība vairs nezina, kā dažās pilsētās risināt migrantu bandu savstarpējos kariņus. Arī EP diskusijās retorika ir kļuvusi daudz asāka, tiek runāts par ātrāku patvēruma prasītāju pieteikumu izskatīšanu, ātrāku izraidīšanu, ja nav uzturēšanās atļaujas, par robežkontroles pastiprināšanu. Tāpat dienaskārtībā ir jautājums par spiedienu uz tām valstīm, no kurām šie nelegālie migranti ierodas, – vai nevajadzētu pārskatīt attīstības instrumentus. Ja valsts nesadarbojas, neuzņem atpakaļ savus pilsoņus, tad kāpēc tai tiek sniegta ES palīdzība? To, kāda būs jaunā migrācijas politika, mēs redzēsim, kad darbu sāks nesen apstiprinātais jaunais Eiropas Komisijas sastāvs, kas īstenībā ir kļuvis konservatīvāks, salīdzinot ar iepriekšējo periodu.
Ko Migrācijas pakts paredz?
Tā ir pakotne, kurā ir virkne dokumentu, kas pilnveido ES kopējo patvēruma politiku, bet paģēr arī grozījumus nacionālajos likumos. Tur ir daudz lietu, par ko varētu teikt – tas ir pareizais virziens. Piemēram, ātrāka pieteikumu izskatīšana, ātrāka atpakaļatgriešanas politikas īstenošana, sadarbība ar trešajām valstīm. Taču visabsurdākā daļa, kas padara visu paktu par bezjēdzīgu, ir solidāri brīvprātīgās kvotas.
Noteikts, ka tās valstis, kas neiesaistās migrantu pārdalē, varēs veikt iemaksas – par vienu migrantu 20 tūkstoši eiro.
Man iepriekš Latvijā pārmeta, ka es pārāk dramatizējot, kad teicu – pieņemsim, ka piepeši kādā dalībvalstī ir milzīgs pieplūdums ar migrantiem, tiek iedarbināts šis mehānisms un Latvijai pienākas uzņemt, piemēram, 10 tūkstošus, sareizinām ar 20 tūkstošiem… Tie būtu 20 miljoni eiro! Es gribētu redzēt, kā Saeimas deputāti pamatotu tādu balsojumu. Tā ir milzīga summa plus vēl tur nāktu klāt citas izmaksas. Nezinu, kur mēs ņemtu naudu, ja jau tagad ir tik daudz izaicinājumu budžetā. Šī kvotu sistēma ir absurda pēc būtības, jo tā nav ne brīvprātīga, ne solidāra, kādai tai vajadzētu būt, bet gan piespiedu mehānisms. Kad 2016. gadā vēl Žana Kloda Junkera komisija pirmo reizi ierosināja šo kvotu sistēmu, tā, protams, izgāzās kā veca sēta, jo pat lielākās promigrācijas valstis neizpildīja noteiktās kvotas. Varam atcerēties, kas tolaik notika. Premjeres Laimdotas Straujumas vadītā valdība sākotnēji piekrita, ka uz Latviju tiek pārvietoti vairāk nekā 700 patvēruma prasītāju, ieradās, šķiet, ap 360, kuriem piešķīra bēgļa vai alternatīvo statusu, bet Latvijā palika tikai divi, kuri arī strādāja Mucenieku centrā par tulkiem. Tas arī parāda, ka šī sistēma ir absurda, jo, iegūstot statusu, persona iegūst arī tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā, ko liela daļa izmanto, lai dotos uz tām valstīm, kas ir bijis viņu sākotnējais galamērķis. Taču citā valstī viņi var uzturēties tikai līdz trim mēnešiem un šo noteikumu pārkāpšanas gadījumā viņus sūta atpakaļ uz statusu piešķīrušo valsti, kurai pašai par to arī jāmaksā, – tie atkal ir izdevumi.
Ļoti paredzami, ka tas atkārtotos vēl un vēl – tāds apburtais loks… Nav tā, ka Latvija migrantiem būtu pat TOP 10 galamērķu sarakstā, skaidrs, ka viņi skatās uz Vāciju, Zviedriju, Dāniju, Franciju un citām vecajām ES valstīm.
Kāpēc tad pie šīs kvotu idejas tomēr nolemts turēties?
Tas arguments bija, ka vajadzēja atrast kompromisu, lai virzītos tālāk. Es neuzskatu, ka tas ir kompromiss. Arī Latvijā daļa politiķu teic, ka šis ir labs panākums, jo mēs varam citos veidos sniegt palīdzību. Jā, mēs varam sniegt tehnisko palīdzību, finanšu palīdzību, sūtīt robežsargus, taču ir viens “bet”.
Palīdzības veidu izvēlamies nevis mēs, bet tā valsts, kas saskaras ar izaicinājumu, un viņi var pateikt – mūs interesē tikai tas, lai jūs fiziski uzņemat šos cilvēkus.
Man ir sajūta, ka vēl nāksies vērt vaļā un pārskatīt šos risinājumus. Politiskais svars tagad ir tāds, ka nebūs tā – pieņēmām un nu tik airēsim uz priekšu.
Neapdomīgas migrācijas politikas sekas ir tās, ko nevar sajust uzreiz, taču tam ir tāds kā sniega bumbas efekts. To mēs redzam tieši pieminētajās vecajās ES valstīs, kur ar katrām vēlēšanām labākus panākumus gūst tādas partijas kā “Alternatīva Vācijai”, Marinas Lepenas politiskais spēks Francijā, Gērta Vildersa partija Nīderlandē un vēl citas, kas savu ietekmi audzējušas tieši ar pretmigrācijas politiku. Vai šo valstu politiskā elite to apjauš?
Man grūti runāt kādu citu valstu politiķu vārdā, vai viņi to saskata kā bīstamību savas valsts politiskajai stabilitātei. Bet, manuprāt, arī Latvijā mēs diezgan naivi skatāmies uz šiem jautājumiem. Es gribu atgādināt, ka Latvija pievienojās Migrācijas paktam, kad Nacionālā apvienība vairs nebija valdībā. “Progresīvie” un “Jaunā Vienotība” te riskus nesaskatīja. Es saprotu, ka ir vēlme kompensēt demogrāfisko bedri ar migrācijas politikas palīdzību, bet tā ir īstermiņa domāšana. Paskatīsimies uz citām valstīm, kādas tur problēmas var redzēt.
Būšu skarbs – ilgtermiņā šāda politika apdraud mūsu dzīvesveidu un vēl jo vairāk Eiropas kultūrtelpu. Es bieži esmu teicis, ka Eiropai jākļūst par cietoksni, lai nosargātu savas vērtības.
Interesanti, ka nesen kādās EP debatēs arī viens kreisais deputāts savā runā uzsvēra – Eiropa ir cilvēktiesību cietoksnis. Es saku: “Lūk, beidzot arī jūs to esat sapratuši!”
Viena no Konservatīvo un reformistu grupas politiskajām līderēm, ja mēs skatāmies Eiropas mērogā, ir Itālijas valdības vadītāja Džordža Meloni. Viņas nostāja migrācijas jautājumos parasti ir bijusi stingri konsekventa un, atšķirībā no citām valstīm, Itālija arī meklē risinājumus. Viens no tādiem bija vienošanās par migrantu centru izveidi Albānijā, kam gan ir daudz pretestības, tajā skaitā to ir mēģināts apstrīdēt tiesas ceļā. Oktobrī bija ziņa, ka šādā veidā apturēta 12 migrantu nosūtīšana uz šiem centriem Albānijā. Bet kāda attieksme pret šo pieeju ir Briselē?
Tie, kas izteikti spazmo par šo tēmu, ir kreisie un sociālisti, kas mēģināja zvetēt ar pātagu pa Itāliju un panākt, ka EP darbakārtībā tiek iekļauta rezolūcija, kas nosodītu Meloni, taču tā tika noraidīta. Kopumā gan visi saprot, ka šāds koncepts varētu strādāt. Laiks rādīs, cik šī Itālijas un Albānijas sadarbība būs veiksmīga. Tas ir viens no jauninājumiem šajā politikā, lai gan patiesībā tas nemaz daudz neatšķiras no iepriekšējiem piedāvājumiem izveidot tā sauktos ES karstos punktus (“hot spots”) galvenajās migrantu tranzītvalstīs, kur tad tiktu vērtēti pieteikumi, atsijāti ekonomiskie migranti no reāliem kara bēgļiem.
Tā retorika, ka visi, kas vēlas, jālaiž Eiropā, Briselē ir palikusi mazākumā.
Es esmu rosinājis arī diskutēt par to, ka būtu jāpārskata 1951. gada konvencija par bēgļu statusu, kas ir novecojusi un neatbilst 21. gadsimta izaicinājumiem, bet jebkuri normatīvi regulējumi, vai tās būtu direktīvas, regulas vai nacionālie likumi, pamatu pamatos bāzējas uz šo konvenciju. Jebkurā valstī robežas nelegāla šķērsošana ir kriminālpārkāpums, bet ir šie burvju vārdi “Pieprasu patvērumu”, kas automātiski tobrīd noņem jebkādu kriminālatbildību, valstij obligāti jāizskata pieteikums. Tā ir sistēmas ļaunprātīga izmantošana!
Oriģināli publicēts portālā Lasi.lv.
Migrācija