Neatkarīgi no tā, vai Putins pirms iebrukuma Ukrainā bija rēķinājies ar to, ka Rietumi vienkārši paraustīs plecus par Krievijas agresijas karu vai atbildēs tikai ar sankcijām, viņa priekšā tagad jau ir daudz spēcīgāka NATO — paplašināta ar jaunām dalībvalstīm, pastiprināta ar augstāku gatavību, aprīkota ar modernāku aprīkojumu un apņēmības pilna palielināt aizsardzības izdevumus.
NATO Madrides samits notika citādākā atmosfērā nekā ierasts — ar alianses vēsturē nepieredzēti augstu apdraudējuma līmeni pie pašām alianses namdurvīm. Likumsakarīgi, ka samitā tika pieņemti vairāki būtiski lēmumi — konceptuāli pieņemts lēmums pāriet no atturēšanas ar klātbūtni koncepcijas uz atturēšanu ar reālu konvencionālo spēju stiprināšanu, kas pašos pamatos maina visu stratēģisko plānošanu.
NATO, pieņemot jaunu aizsardzības koncepciju, pirmo reizi atklāti definējusi Krieviju kā draudu starptautiskajam mieram um drošībai. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir palielinājusi aizsardzības izdevumus, paātrinot pirms dažiem gadiem sākušos tendenci virknē alianses dalībvalstu — kopš 2014. gada alianses dalībvalstis kopā ir palielinājušas aizsardzības izdevumus par “vairāk nekā 350 miljardiem ASV dolāru”.
Būtisks lēmums bija arī Somijas un Zviedrijas pieteikums un sekojošais uzņemšanas process, lai pievienotos NATO. Ar cerību raugoties uz atlikušajām dažām dalībvalstīm, kurām vēl jāratificē Somijas un Zviedrijas pievienošanās aliansei, iespējams, ka 2023. gadu sāksim jau ar 32 NATO dalībvalstīm. Abas jaunās dalībvalstis zem NATO karoga sev līdzi NATO pievieno arī simtiem kaujas lidmašīnu ar modernu aprīkojumu un ieročiem, tūkstošiem bruņu kaujas mašīnu, desmitiem modernu jūras spēku kuģu un gandrīz 100 000 militārpersonu.
Ir pieņemts lēmums par paplašinātās kaujas grupas — bataljona — palielināšanu uz brigādes lieluma spēku Baltijas valstīs un Polijā.
Jāatgādina, ka pēc Krievijas veiktās nelikumīgās Krimas aneksijas, 2016. gadā NATO pirmo reizi nolēma rotācijas kārtībā izvietot militāros spēkus trijās Baltijas valstīs — Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī Polijā. Šīs vienības, kas pazīstamas kā paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas, bataljona izmēra. Bataljons sastāv no aptuveni 1000 karavīriem, brigāde — no 3200–5500. Latvijā tas nozīmē palielināt NATO spēku kontingentu no 1300 kareivjiem līdz 4000. Tāpat Latvijā paredzēts izvietot tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas. Mums arī būtiski, ka viss kopējais Austrumu flangs tiek stiprināts, kaujas brigādes un dažāda sastāva vienības ir paredzētas arī tādās valstīs kā Rumānija, Slovākija.
Kāpēc tas ir svarīgi?
NATO ir nepieciešams pietiekams spēks, lai liktu Krievijai divreiz aizdomāties par ātras uzvaras iespēju. Madridē NATO paziņoja, ka tā “izvietos papildu spēcīgus kaujas gatavus spēkus mūsu austrumu flangā”. Madrides samitā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs arī paziņoja par četru jaunu kaujas grupu izveidi Bulgārijā, Ungārijā, Rumānijā un Slovākijā. Tas nozīmē, ka mums būs astoņas daudznacionālas NATO kaujas grupas visā austrumu flangā no Baltijas līdz Melnajai jūrai.
Tas Krievijai raida nepārprotamu signālu, ka uzbrukums kādai no valstīm nozīmēs atbildi “pa visu perimetru”.
Kas būtu jāapsver mums?
Kontekstam.
Rietumeiropas lielās valstis nekad (pārskatāmā pagātnē) nav jutušās apdraudētas tik lielā mērā kā tās valstis, kas ir tuvāk Krievijai — gan šī, gan citu, pašiem vien saprotamu iemeslu dēļ, ieklausīties tajos pieaugoša skaļuma trauksmes zvanos, ar kuriem pie durvīm viņiem klauvējam gadiem ilgi, viņi sāka tikai salīdzinoši nesen. Bet tie ir mūsu sabiedrotie, mums ar viņiem ir jārunā, jāstrādā, jāpārliecina, jāparāda mūsu redzējums. Madrides samita kontekstā varētu teikt, ka mums šoreiz ir tas izdevies, jo ir panāktas būtiskas izmaiņas stratēģijā.
2020. gada notikumi Baltkrievijā pēc neleģitīmajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām bija kā groteska uvertīra tai brutalitātei, kādu 2022. gada sākumā Krievija pavērsīs pret Ukrainu.
Ironiski, ka Krievija var pateikties tieši sev par šo fundamentālo attieksmes un pozīciju maiņu no NATO puses pret Krieviju — to raisīja, jā, pats iebrukums Ukrainā, bet vēl vairāk tās bija dokumentētās zvērības, kas civilizētai pasaulei nav pieņemamas, arī kara apstākļos un lai arī kāda būtu kara daba. Tas šoks bija milzīgs. Ejot mēnešiem, mēs pierodam pie kara un šausmu fona, bet šis pieradums var nest sev līdzi samiernieciskumu un apātiju, kas ir bīstama tik izšķiroša kara apstākļos.
Atturēšanas politika paredz nevis izvietot milzīgi daudz bruņoto spēku, bet pietiekami, lai pretinieks zinātu — NATO ir šeit, un, ja jūs iebrūkat, būs karš nevis ar Baltijas valstīm, bet ar visu NATO. Gandrīz visām NATO valstīm ir klātbūtne kaujas grupās Baltijas valstīs un Polijā. Tam, ka no Islandes ir tikai viens cilvēks Latvijā, bet no Melnkalnes desmit, nav lielas militāras nozīmes, bet tam ir ārkārtīgi liela politiska nozīme.
Latvijas spēkiem arī būtu jābūt daļai no risinājuma, piedaloties kaujas grupās ar sava kontingenta klātbūtni kādā no četrām jaunajām kaujas grupām. Jaunā aizsargāšanas stratēģija nozīmē, ka nevis pati NATO karavīru klātbūtne būs galvenais stūrakmens, uz kura balstās Baltijas valstu aizsardzība, bet gan pietiekami liela un, galvenais, tehniski labi nodrošināta karaspēka grupa, kura varēs reāli pretoties agresoram un neļaut tam īsā laikā īstenot savus taktiskos un mūsu nelielajā teritorijā līdz ar to arī stratēģiskos plānus. Mūsu valstis līdz šim ir bijušas un tām ir vēl aktīvāk jābūt drošības piegādātājiem, nevis tikai NATO sniegto garantiju patērētājiem, brīvprātīgi sūtot savus spēkus dalībai NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupās mūsu alianses Dienvidos.
Latvija kā NATO dalībvalsts nav un arī nākotnē nevarēs būt tikai drošības patērētāji — tas nebūtu taisnīgi, un turklāt mūsu ģeopolitiskie apstākļi pārskatāmā nākotnē to nepieļaus.
Tieši tāpat kā pret mums sabiedrotie demonstrē nelokāmu solidaritāti un apņemšanos pildīt savas saistības, mums ir jādemonstrē sava, tik pat nelokāma solidaritāte aliansē. Papildus alianses atbalstam, valsts jau iegulda un ieguldīs aizvien vairāk aizsardzības modernizācijā, palielinot gan karavīru skaitu, gan militāro ekipējumu un tehniskās spējas.
Madrides samits kā gals un sākums: darbs pabeigts, tāpēc jāķeras pie darba!
Īsi pēc Somijas un Zviedrijas paziņojumiem par nodomu pievienoties NATO aliansei, asprātīgākie politikas komentētāji sāka Baltijas jūru saukt par NATO ezeru, tā norādot, ka, līdz ar abu jauno dalībvalstu pievienošanos, Baltijas jūra kļūs par NATO iekšējo jūru. Tas gan tiešām būs svarīgs kopējo spēju pastiprinājums kaut tādēļ, ka varēsim runāt par vienotu pretgaisa un jūras aizsardzību. Līdz ar jauno dalībvalstu pievienošanos, ko būtu vēlams paveikt līdz gada beigām vai līdz nākamajam samitam Viļņā, būs nepieciešams izstrādāt jaunu Baltijas jūras reģiona aizsardzības plānu. Ir skaidrs, ka būs jāsadarbojas un “jāsinhronizējas” savā starpā, lai attīstītu savas aizsardzības spējas. Būtu vēlams arī panākt, ka jauno dalībvalstu militārie spēki pievienojas Baltijas valstīs izvietoto paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu sastāvam, tā uzreiz integrējoties esošajās NATO struktūrās.
Madridē tika pieņemts lēmums izveidot NATO Inovāciju fondu, kas atbalstīs un veicinās militārās industrijas attīstību. Paredzēts, ka jaunais NATO Inovāciju fonds palīdzēs radīt alianses aizsardzības spēju stiprināšanai nozīmīgas civila vai militāra pielietojuma inovācijas, gan sekmējot aktuālo drošības izaicinājumu risināšanu, gan sniedzot ieguldījumu dalībvalstu jaunuzņēmumu un ekonomikas attīstībā. Šī ir iespēja attīstīt reģionāla līmeņa militāro industriju un nodrošināt vismaz kaut kāda mēra militāro resursu autonomiju — mūsu atkarība no piegādēm visam sākot no ieročiem un beidzot ar patronām padara mūs vājākus, un tas ir kas tāds, ko mēs varam novērst.
Tāpat, stiprinot reģionālo sadarbību, jāapsver arī ciešāku partnerību veidošanu NATO iekšienē — alianses iekš alianses, kas gatavas darīt kopā vairāk. Kā viens no piemēriem varētu būt Baltijas valstu savstarpēja vienošanās par atbalstu kaimiņvalstij ārēja apdraudējuma — ārējās agresijas — apstākļos. Šis varētu būt risināms divpusējā formātā vismaz starp Baltijas valstīm, vēlams arī ar Poliju. NATO ietvarā to var skatīt kā iepriekš akceptētu saskaņojumu/atļauju rīkoties. Lai paceltos gaisā no bāzēm Igaunijā un Lietuvā, NATO patruļas lidmašīnām nav jāgaida alianses padomes sēdi, bet reaģē uz militāro nepieciešamību. Nepieciešama šāda kārtība arī citiem NATO spēkiem reģionā, neatkarīgi no tā, vai tie sastopas ar provokāciju jūrā, gaisā, uz zemes vai internetā.
Arī Eiropas Savienībai jāuzņemas loma drošības infrastruktūras veidošanā, jo īpaši ņemot vērā to, ka tās Stratēģiskais kompass un NATO jaunā Stratēģiskā koncepcija prasa dziļāku ES un NATO sadarbību.
Šajos nolūkos ES būtu jāstiprina pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) projekts militārās mobilitātes jomā. PESCO ES izveidoja 2017. gadā, lai uzlabotu sadarbību aizsardzības jomā starp savām dalībvalstīm. No 60 PESCO sadarbības projektiem, “militārajai mobilitātei” ir pievērsta vislielākā uzmanība. Šī Nīderlandes vadītā iniciatīva ietver Kanādu, Norvēģiju un ASV; tā mērķis ir vienkāršot un standartizēt pārrobežu militārā transporta procedūras un uzlabot saistīto infrastruktūru. Tomēr sarunās par ES 2021.–2027. gada budžetu projekta finansējums tika samazināts no ierosinātajiem 6,5 miljardiem eiro līdz tikai 1,7 miljardiem eiro.
Šis finansiālā atbalsta samazinājums vairs nav attaisnojams. Martā ES līderi vienojās paātrināt “pašreizējos centienus uzlabot militāro mobilitāti visā ES”. Taču kopš tā laika iniciatīva ir maz progresējusi. Lai risinātu šo problēmu, dalībvalstīm ES Padomē Čehijas prezidentūras vadībā būtu jāpārskata militārās mobilitātes resursu piešķiršana. Ja ES vēlas veicināt ievērojamu Eiropā esošo karaspēka skaita palielināšanu, tai būs jāuzlabo transporta infrastruktūra un jāizveido netraucētas procedūras valstu robežu šķērsošanai.
Būtu jāapsver arī PESCO paplašināšana ar projektu par militāro “pastāvību”. ES austrumu dalībvalstīm ir radušās ievērojamas izmaksas, lai paplašinātu militāros objektus NATO spēku izvietošanas nodrošināšanai. Tāpēc ES būtu jāsniedz finansiāls atbalsts uzņēmējvalstīm, ar kuru dalību tiek palielinātu NATO spējas un uzticamību Eiropā. Tai būtu arī jācenšas nodrošināt vienlīdzīgāku sloga sadali — un dažos apgabalos kliedēt bažas par NATO kopējā finansējuma palielināšanu līdzīgām iniciatīvām.
Krievijas draudi Eiropas drošības kārtībai tagad tiek justi akūtāk nekā gadu desmitiem pirms tam.
Kā to ir atzinušas gan ES, gan NATO, būs nepieciešamas būtiskas izmaiņas atturēšanas un aizsardzības politikā. Eiropai tas prasīs atjaunot intelektuālo, birokrātisko un fizisko infrastruktūru, lai atbalstītu liela mēroga militārās operācijas kontinentā: militāro mobilitāti un militāro pastāvību. PESCO var būt daļa no risinājuma.
Tātad, īsumā un kopsummā — kas izriet no visa iepriekšminētā?
Latvijai jāiesaistās un jānosūta savi spēki dalībai jaunajās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupās.
Ir jāizstrādā Baltijas jūras aizsardzības plāns — pie tā varēja sākt darbu jau vakar, apzinoties, ka Somija un Zviedrija ievērojami maina status quo pie šī NATO ezera.
Infrastruktūra. Mēs Ukrainā redzam to, cik svarīgs ir laiks un ko var izšķirt viena diena. Lai pie sevis nepieredzētu ne Bučas, ne Borodjankas, ne Irpiņas — ir jāattīsta infrastruktūra, kas var nodrošināt efektīvu un ātru atbalstu militārām nepieciešamībām, ja tādas rodas. Uzbrukuma gadījumā 30 dienas gaidīt, kamēr sabiedrotie tiek līdz mums, ir absurdi un nepieņemami — mums jāpanāk, ka netiekam “nogriezti” no saviem sabiedrotajiem.
Mums jāattīsta sava militārā industrija, un to varam paveikt sadarbībā ar mūsu kaimiņiem. Nav obligāti jāražo vismūsdienīgākās un inovatīvākās ieroču sistēmas — noderētu arī munīcijas ražotava, kas ļautu mums sākt būvēt savu autonomiju un pašpietiekamību krīzes apstākļos.
Un visbeidzot — dubults neplīst, tāpēc varam slēgt divpusējās, trīspusējās vai pat četrpusējās savstarpējās aizsardzības vienošanās starp Baltijas valstīm un Poliju, lai ārējas agresijas gadījumā mēs varētu rīkoties un steigties viens otram palīgā. Jo esam ne tikai kaimiņi, bet arī sabiedrotie.