Neiespējamā latviešu valodas misija?

Ilgus gadus (gandrīz) jebkuram trešās valsts pilsonim, kas vēlējās iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju Latvijā, bija un joprojām ir jāspēj nokārtot valsts valodas pārbaudījums ļoti zemajā A2 līmenī.

Viens izņēmums: bijušajiem Latvijas valstspiederīgajiem (pilsoņiem un nepilsoņiem), kas bija pieņēmuši Krievijas pilsonību, šī valodas pārbaude nebija jākārto. No kurienes, kad un kā šis izņēmums — privilēģija pār citiem — uzradās Imigrācijas likumā? Nezinu, un tas ir jautājums citai dienai.

Debatēs Saeimā, medijos un sociālajos tīklos mutuļoja emocijas. Mūs no sākuma biedēja ar “ko par mums padomās?” un/vai “kā šo izmantos Kremļa propaganda!”, pēc tam: mēģināja iežēlināt un nokaunināt, ar krāšņiem epitetiem un uzburtām gara ainām ar nevarīgiem, mocītiem vecajiem cilvēkiem gājienā uz robežu. Tad — Latvija un latvieši esot paši vainīgi, ka neiemācija tiem valodu. Tad vēl: ka prasība pierādīt valodas zināšanas ir apspiešana, diskriminācija, pēkšņa vajāšana un tā tālāk, un tā joprojām.

Bet prasība pierādīt minimālās valodas prasmes tagad attieksies uz pilnīgi visiem trešvalstniekiem, kas vēlēsies iegūt PUA. Un tā ir jābūt. Eksaltēto, vispārākajā pakāpē pausto pretestību šai prasībai var mēģināt vismaz ar prātu saprast, ja ir tāda vēlme.

Tas, ko es nespēju saprast — vai tiešām tie, kuri aicina/pieprasa no latviešiem un Latvijas pretimnākšanu, kompromisus, piedošanu, t.i., prasības atcelšanu konkrētajai grupai, pašiem nav sanācis tiktāl aizdomāties, ka tie ~30 gadi izņēmuma statusā varētu būt bijusi tieši tā pretimnākšana un piekāpība, ko viņi prasa šodien?

Neiemācīties viselementārākos pamatus latviešu valodā, dzīvojot Latvijā gadu desmitiem ilgi? Lai to dabūtu gatavu, ir īpaši jāpacenšas, apzināti.

Dalies