Vēl viens gads noslēdzies, un kļūst arvien grūtāk savilkt pārskatāmu “bilanci” par pagājušo gadu. 2010to gadu sākumā daudzi runāja par to, ka ir pienākušas “vēstures beigas”, ar to domājot visai augstās pakāpes stabilitāti, kas izveidojusies globālā mērogā pēc Aukstā kara beigām. 2022. gadā ir absolūti skaidrs, ka vēstures beigas ir beigušās. Un vēsture turpinās savā ierastajā pasaules satricinājumu, cīņu par izdzīvošanu, sīvās konkurences un sāncensības gaitā. Vēsture turpinās un mēs — dzīvojam tālāk.
Jaungada apņemšanās var šķist muļķīgas vai bezjēdzīgas. Un tomēr daudzi no mums tādas sev izvirza — varbūt tāpēc, ka, iezvanot jauno gadu pusnaktī, mēs jūtamies tā, it kā būtu saņēmuši skaisti iepakotu dāvanu ar 365 spīdīgām, jaunām dienām, ieguvuši tuvāko, kas vispār iespējams “tīrai lapai”. Mēs zinām, ka tā sajūta pāries, iespējams, pat jau pēc pāris stundām (vai pēc pirmās atgriešanās sporta zālē). Bet mēs tāpat cenšamies “atjaunoties”, pirms optimisms pazūd.
Optimisms ir svarīgs. Tāpēc 2023. gadā novēlu mums visiem vairāk labā. Atrast vairāk labā, meklēt vairāk labā, darīt, domāt, vēlēt. To, kāda ir katra indivīda spēja paveikt milzu lietas — labas lietas — parāda šī gada Eiropas gada cilvēks Reinis Pozņaks ar savu Tvitterkonvoju. Zinot, cik sarežģīta un negaidītu pavērsienu, cik šausmu un arī ļaunuma pilna ir pasaule, ticība labajam un izvēle darīt labu uz katra soļa ir apzināta izvēle — netveramais, kas satur mūs kopā, tā prasa rīcību un iedvesmo pārmaiņām.
Mēs esam mūsu nākotnes senči: tie, kas vai nu varēs lepoties ar to, ko varējuši paveikt un kā tiekušies uz labo, vai arī tie, kurus varēs vainot par mūsu apātiju.
Mūsu pašu ziņā ir izvēlēties pierādīt, kas ir iespējams.
Laimīgu 2023. gadu!