Līdzšinējā Rietumu politika attiecībā uz Krieviju tā arī nesasniedza savu galveno mērķi — izveidot stabilas un korektas attiecības ar Maskavu — savu visai nereālistiski naivo pieņēmumu un domāšanas virzienu dēļ. Šodien Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzstāda klajus ultimātus, pieprasot, ka vai nu ASV dod “uzticamas un stingras juridiskas garantijas”, ka NATO nepaplašināsies uz austrumiem vai (vienkāršojot) arī viņš iebruks Ukrainā.
Kā mēs te nokļuvām?
Vismaz kaut kādā līmenī, šodienas pozīciju saknes vismaz daļēji varam meklēt pārsteidzoši plaši izplatītai, dominējošajai pārliecībai, ka Krievijai un Rietumiem ir tādi paši mērķi un vēlamais gala rezultāts, kā arī Rietumu pārliekajai gatavībai piekāpties, “lai tikai pa labam” ar Putinu un viņa ultimātiem. Modus operandi nemainās.
Putinam jau gandrīz ir izdevies aizmanevrēt Krieviju atpakaļ uz Padomju Savienības ēru — uz Auksto karu, kad Padomju un ASV līderi savā starpā lēma par pasaules kārtību un pat pasaules pasaules likteni.
Kremlis vēlas atgriezties pie Jaltas pasaules un sadalīt Eiropu ietekmes sfērās.
Krievija ir savilkusi aptuveni 100 000 karavīru pie Ukrainas robežām, lai piespiestu NATO piekāpties viņa ultimātam. Savukārt Maskava apgalvo, ka to apdraudot Ukrainas un NATO tuvināšanās, un pauž bažas, ka Ukrainas teritorijā var tikt izvietotas alianses raķetes. Lieki piebilst, ka NATO ir aizsardzības alianse. Putins arī brīdināja, ka, ja netiks sniegtas viņa prasītās drošības garantijas, “situācija Eiropā varētu kļūt saspringta”.
Tātad — šantāža un izspiešana.
Ja nu kādam aizmirsies.
Krievijas karš pret Ukrainu sākās 2014. gadā un turpinās vēl šodien. Aptuveni 7% no Ukrainas teritorijas ir okupējusi Krievija. Krievija ir okupējusi Abhāziju un Dienvidosetiju, kas ir Gruzijas suverēnās teritorijas. Krievijas karaspēks atrodas Moldovā. Par citiem (neskaitāmajiem) noziegumiem un pārkāpumiem, šķiet, pat nav vērts šobrīd runāt.
Tikai 6% no Krievijas sauszemes robežas ir ar NATO valstīm. Bet Putins jūtas apdraudēts. Un tagad viņš piedāvā risinājumu problēmai, ko pats ir radījis.
Vienošanās ar Krieviju nav pat tā papīra vērta, uz kuras to pieraksta.
Tikai vienā aspektā attiecības ar Krieviju ir prognozējamas. Visa mūsu rīcībā esošā informācija un izpratne liecina, ka Krievija tuvākajā nākotnē turpinās nicināt un klaji ignorēt starptautiskās saistības un vērtības un, ja netiks atturēta, turpinās savu agresīvo ārpolitiku, kā pamatojumu kārtējo reizi izmantojot versiju par to pašu “Krievija jūtas apdraudēta” stāstu.
Mēs — NATO, Eiropa — varam izvēlēties, rīkoties citādāk. Piemēram, varbūt sākt domāt, ko darīt ar to pavisam reālo Kremli, nevis to, kuru vēlamies redzēt? Mēs varam paplašināt NATO klātbūtni mūsu reģionā (Baltijā) un darīt visu, lai palīdzētu Ukrainai jebkādā veidā, kā vien varam.
Ja mēs to nedarīsim.. Nu, viss, ko varam zaudēt, ir tikai mūsu uzticamība un vārds.