Krīzes mums daudz pastāsta par sevi un pasauli, kurā dzīvojam.
2020. gads paliks atmiņā ar Covid-19 pandēmijas pirmā un otrā viļņa radītajiem satricinājumiem — ne tikai ikvienam personīgi, bet arī valstīm un visai starptautiskajai sistēmai. Starptautiskajai sabiedrībai tā bija robežšķirtne. Pagrieziena punkts. Neviena pasaules valsts nepalika neskarta, un, atšķirībā no dabas katastrofām vai reģionālu militāru konfliktu uzliesmojumiem, šķiet, pirmo reizi visa pasaule šo laiku piedzīvo kopā — kā cilvēce, kas mēģina pielāgoties vīrusa radītajiem draudiem.
Covid-19 bija kā zibens spēriens, kas nesaudzīgi atklājot savas tālākās destrukcijas ceļu. Šo koronavīrusu mēdz saukt arī par apskaidrojošo vīrusu, jo tas ne tikai atklāja esošās tendences pasaules politikā, bet arī, kas vēl būtiskāk, paātrināja un akcentēja tās. Tāpēc tas ir arī transformējošs vīruss. Tas palīdz izkristalizēt acīmredzamās, reizēm diplomātiski noklusētās tendences — Ķīnas un ASV savstarpējā sāncensība, kas pandēmijas rezultātā tikai saasinājās, ASV izolacionisma politikas radītais varas un līderības vakuums, multilaterālisma krīze (kā tuvošanos redzējām jau gadiem), kuru ļoti atbilstoši ilustrēja Pasaules Veselības organizācijas pieļautās kļūdas pandēmijas sākumā — nepiedodamas kļūdas, kuru sekas bija nepielūdzami smagas.
Šīs pandēmijas vēsture vēl nav uzrakstīta. Covid-19 sekas būs jūtamas tikai ilgtermiņā, pirmā “apskaidrība” nāca ar šī gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem.
Paļauties gada nogalē pieejamās informācijas apjomu, lai sniegtu kādas reālas prognozes par 2021. gada notikumu attīstību, nebūtu prātīgi. Šis negaiss vēl nav beidzies. Tomēr no šodienas perspektīvas centīšos iezīmēt dažas potenciālās starptautisko attiecību tendences nākamajam gadam.
Covid-19 neizraisīja multilaterālisma krīzi — tas to izgaismoja
COVID-19 pandēmija ir akūta sabiedrības veselības un ekonomikas krīze, kas vēl vairāk destabilizē jau tā novājināto starptautiskajās tiesībās balstīto multilaterālo sistēmu.
Šī starptautiskā sistēma ļāva lielākajai daļai pasaules piedzīvot desmitiem gadus ilgu miera periodu, ko pavadīja nepieredzēts labklājības pieaugums un individuālās brīvības nostabilizēšanās valstu un sabiedrību vērtību sistēmas zenītā. Bet jau pirms pandēmijas šī sistēma bija nospriegota.
Revanšistisku lielvalstu tiekšanās revidēt un destabilizēt starptautisko sistēmu, kā arī mutuļojoši nemieri un vērtību sadursmes demokrātiskajās valstīs kopā veidoja līdz šim nepieredzēti lielu spiedienu uz starptautiskajās tiesībās balstīto pasaules kārtību. Tas joprojām notiek, bet vīruss bija milzīgs stratēģisks šoks. COVID-19 pandēmija, iespējams, ir lielākais globālās kārtības pārrāvums kopš Otrā pasaules kara — tā saplosīja pirmās smagāk cietušās valstis, radot satricinājumus un papildu grūdienus jau tā iedragātajai starptautiskās sistēmas leģitimitātei. Globālā ekonomika piedzīvo milzīgu lejupslīdi, ASV un Ķīnas sāncensība ir pastiprinājusies, transatlantiskā alianse ir zemākajā tās attiecību punktā tās pastāvēšanas vēsturē, un šķietami nespējīgās starptautiskās institūcijas nu piedzīvo nopietnu leģitimitātes krīzi. Pēc-pandēmijas pārkārtošanās un jaunā pasaules kārtība nākotnē var virzīties vairākos virzienos — sākot ar pilnīgu uz starptautiskajām tiesībām balstītās globālās sistēmas noārdīšanos, un beidzot ar šīs pašas sistēmas atdzimšanu jaunā, 21. gadsimta vajadzībām un izaicinājumiem atbildēt spējīgā veidolā.
Transatlantiskās alianses vadītā starptautiskā sistēma tika radīta Otrā pasaules kara beigās. Tās kodols — ASV un Eiropas demokrātiskās valstis. Šī sistēma atspoguļo normu un principu kopumu globālās drošības, ekonomikas un pārvaldības jomās. To raksturo 1) noteikumu kopums, kas veicina mierīgu, paredzamu un sadarbībā balstītu valstu rīcību, kas atbilst demokrātiskām vērtībām un principiem; 2) formālas institucionālas struktūras, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija un NATO, kas kalpo šo noteikumu leģitimizēšanai un iedzīvināšanai, kā arī nodrošina platformu strīdu izšķiršanai; un 3) spēcīgu demokrātisko valstu neizbēgamā loma un atbildība šīs sistēmas ilgtspējas nodrošināšanā un aizstāvēšanā.
Pēdējos gados tādas revizionistiskas un revanšistiskas lielvaras kā Krievija un Ķīna ir centušās izjaukt multilaterālo sistēmu, Irāna un Ziemeļkoreja joprojām pārkāpj pašos sistēmas pamatos definētos principus un vērtības. Vienlaikus alianse saskaras ar iekšējiem sarežģījumiem, populisma kustībām izaicinot globalizāciju un transatlantiskajiem partneriem pēdējos gadus pavadot ļoti formālā partnerībā, ko pavadīja šaubas par to, vai otra puse maz vēlas strādāt kopā, lai novērstu šos eksistenciālos draudus.
Kopā ar pandēmiju, spiediens uz sistēmu ir tik milzīgs, ka pirmo reizi ļoti ilgu gadu laikā rodas reāli jautājumi par to, vai pašreizējos apstākļos starptautiskajās tiesībās balstītās sistēmas vērtību un principu pamati maz var izdzīvot.
Visas šīs problēmas un neskaidrības vēl vairāk pastiprina neaptverami straujās pārmaiņas un inovācijas tehnoloģiju jomā, kā arī ideoloģiskā un ekonomiskā konkurence. Pārmaiņu temps ir apsteidzis pārdomās iegrimušo valstu līderu spēju laikus reaģēt, un satiksmes noteikumus līdz šim starptautiski neregulētās jomās radīt vēlas arī citi. Nepatiesa informācija izplatās tikpat ātri kā patiesība; infekcijas slimības pārvietojas ātrāk nekā ārstēšanas metodes un medikamenti. To pašu valstu līderi, kas vēlas graut tiesībās balstīto pasaules kārtību, šodien pielieto tehnoloģijas, kas pavēra tik daudz jaunu iespēju cilvēku izglītībai, izaugsmei un saziņai, lai izsekotu savus iedzīvotājus, tos pakļautu represijām un ierobežotu viņu pamatbrīvības. spējas uzņemties atbildību, lai palīdzētu radīt kaut nelielu cerību par kārtības un ikdienas dzīves atjaunošanos nākotnē. Trūkst organizatoriskās kapacitātes, lai noorientētos šajā izaicinājumu haosā un stabilizētu ģeopolitisko konkurenci, lai tā mobilizētu starptautisko sabiedrību reaģēt uz nezināmām, jebkuras individuālas valsts spējām “nepaceļamām” problēmām.
Ķīnas ambīcijas un Krievijas “nemainīgais kurss”
Covid-19 pandēmijas sākuma posmā Pekina pārvērta maskas un individuālos aizsardzības līdzekļus, respiratorus un tamlīdzīgi par ieroci savu ģeopolitisko interešu stiprināšanā. Ķīna veiksmīgi ekspluatēja ES dalībvalstu savstarpējo cīkstēšanos par masku un IAL piegādēm — visā ES trūka ārstiem neaizstājami svarīgais aprīkojums — un, lai gan šis trūkums bija daļēji skaidrojams ar pāris nedēļas agrāk uz Ķīnu nosūtīto milzīgo daudzumu aizsarglīdzekļu, Ķīna no savas puses šajā laikā mērķtiecīgi veidoja stāstu par sevi kā glābēju laikā, kad ES novērsusies no Itālijas, Spānijas, Serbijas un citām dalībvalstīm.
Ķīnas kā ASV praktiski līdzvērtīga globāla spēlētāja pozīciju nostiprināšanās vismaz ekonomikas jomā bija paredzama. Bažas raisa Ķīnas pieaugošā ietekme starptautiskajās institūcijās.
Ķīnas rīcību COVID-19 kontekstā gan bija grūtāk prognozēt. Šobrīd Ķīnas stāsts pārējai pasaulei ir balstīts uz tās ātro atkopšanos no pandēmijas izraisītās krīzes — ar to tiek mēģināts demonstrēt sava pārvaldes modeļa pārākumu. Šo agresīvo diplomātisko manevru rezultātu viennozīmīgi paredzēt nevar, bet tas nenozīmē, ka iestājies nogaidīšanas periods. Starptautiskajai sabiedrībai rūpīgi jāvēro, kā un vai Ķīna īstenos savus neslēptos mērķus ietekmes zonu nostiprināšanā un klientelisma attiecību iedibināšanā Āfrikā, vairākos reģionos Eiropā, dažās Tuvo Austrumu valstīs, Centrālāzijā, Zīda ceļa ietvarā un citur.
Ja situācija pēkšņi strauji nemainīsies un Ķīnas ekonomiku COVID-19 pandēmija nebūs būtiski satricinājusi, pēckrīzes laikā jārēķinās ar vēl agresīvākiem manevriem no Pekinas puses savas ietekmes stiprināšanai. Fokuss visticamāk būs uz Eiropas tehnoloģiju un ražošanas flagmaņiem vai uz stratēģiskajiem aktīviem un kritisko infrastruktūru virknē jaunattīstības valstu. Paralēli sagaidāma Ķīnas aktīvi piekoptās maigās varas izpausmes, lai diskrēti nodrošinātu lojalitāti un atbalstu vajadzīgajās vietās un tā vēl vairāk pastiprinot Ķīnas ietekmi (kā tas notiek Centrālāzijā). Ķīnai, iespējams, nāksies divtik agresīvi darboties arī ārējā tirdzniecībā, lai nodrošinātu strauju ekonomikas atveseļošanos.
Globāli ASV un Ķīna ir iesaistījušās cīņā par maigo varu un ietekmi. Pandēmija Ķīnai sniedz nebijušu iespēju mēģināt parādīt sava autoritārā kapitālisma modeli kā pārāku par ASV, Eiropas un līdzīgi domājošo Āzijas valstu atvērtā tirgus demokrātijas modeļiem. Lai to panāktu, Ķīna mēģina mainīt esošo naratīvu par pandēmijas sākumu, kas sevī ietver gan informācijas aprites ierobežošanu par jauno vīrusu, gan trauksmes cēlēju apklusināšanu. Par šiem lēmumiem Ķīna sadūrās ar kritikas vētru pasaulē par tās attieksmi pret pandēmiju tās izcelšanās sākumā, ļaujot vīrusam pārņemt visu pasauli. Ķīnas ārlietu ministrs vairāku Eiropas valstu apmeklējumā augusta beigās pauda viedokli, ka koronavīruss nevarētu būt izcēlies Ķīnā. Ķīnas politiķi, mediji un diplomāti velta ārkārtējas pūles, lai mazinātu koronavīrusa pandēmijas nodarīto kaitējumu Ķīnas tēlam pasaulē un atvairītu kritiku par Pekinas politiku Honkongā un etnisko uiguru apdzīvotajā Sjiņdzjanas apgabalā.
Ķīna uz vissmagāk skartajām ES valstīm nosūtīja medicīnisko aprīkojumu, bet liela daļa nosūtīto iekārtu bija bojātas. Ķīnas agresīvākos diplomātus mēdz saukt par “vilku karotājiem”, kas, šķiet, Ķīnas politiskā aparāta “skaldi un valdi” pieeju mēģina pielietot Rietumos, neviļus radot asociācijas ar mežonīgo rietumu filmās balstītu pieeju diplomātijai. Tieši šos diplomātus Pekina šobrīd vaino pie pieaugošās Ķīnas atsvešinātības no Eiropas un ASV. Ķīnas tēls iedragāts arī Āzijas un Āfrikas valstīs, kur tā savas Jostas un Ceļa iniciatīvas ietvaros ieguldījusi būtiskus līdzekļus infrastruktūras projektu īstenošanā. Daudzi ķīniešu strādnieki ir spiesti atgriezties Ķīnā, savukārt rūpnīcas nav spējušas saražot nepieciešamos apjomus, tā aizkavējot projektu īstenošanu. nepieciešamos materiālus, tādējādi aizkavējot projektus. Arī ksenofobijas gadījumi pret Ķīnā dzīvojošajiem afrikāņiem ir izraisījuši Āfrikas amatpersonu pārmetumus. Kopumā Ķīnas agrīnie neveiksmīgie soļi un nekonsekventie centieni caur dažādiem ceļiem paplašināt savu maigo varu var tikt uzskatīti par — pagaidām — ne pārāk veiksmīgiem, atsevišķās valstīs pat oficiālā līmenī.
Bet ASV un Ķīnas sadursme nekur nepazūd. Pilnīgi iespējams, ka tā pat saasināsies jaunievēlētā ASV prezidenta Džos Baidena prezidentūras laikā. Antagonisms pret Ķīnu redzams gan no Kongresa republikāņiem, gan demokrātiem, un ir visai izplatīts arī ASV sabiedriskajā domā. Var mainīties tonis un taktika, taču kopējais uzskats par Ķīnu kā konkurenti un pretinieku paliks nemainīgs.
ASV un Ķīnas konfrontācija būs 21. gadsimta starptautiskās politikas galvenā iezīme neatkarīgi no tā, kurš konkrētajā mirklī saimniekos Baltajā namā. Pastiprināta konfrontācija starp ASV un Ķīnu, rēķinoties ar Baidena nevēlēšanos slēgt tirdzniecības līgumus ar autoritāru sistēmu līderiem un neviltoto satraukumu par demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jautājumiem gan Ķīnas nacionālajā līmenī, gan Honkongā, Taivānā un Dienvidķīnas jūrā, var nostādīt ES visai sarežģītā situācijā, sarežģītākā nekā pēdējo četru gadu laikā.
Krievija ir kodolvalsts, kas, par spīti tās krītošajai ietekmei, joprojām spēj iedragāt transatlantisko sabiedroto stabilitāti un intereses, un par spīti tam patiešām centās ierobežot vīrusa izplatību. Nesen tika pieredzēts milzīgs inficēto skaita pieaugums, sasniedzot 500 000 cilvēku valstī, kas nopietni apdraud Krievijas jau tā trauslo veselības aprūpes sistēmu.
Pandēmija gan nav atturējusi Kremli no dezinformācijas kampaņu īstenošanas ārvalstīs, tostarp izplatot sazvērestības teorijas par vīrusa izcelsmi, tā tiecoties sēt neuzticību un apjukumu Eiropā. Un Krievijas un Ķīnas dezinformācijas vēstījumi arvien biežāk, šķiet, izskan unisonā..
Šodiena ir tikai ģenerālmēģinājums
Krīzei vienmēr līdzi nāk iespējas — pārfrāzējot Čērčilu, labu krīzi nekad nevajag atstāt neizmantotu. Mēra epidēmija 14. un 15. gadsimtā caur traģēdiju, neiedomājamiem zaudējumiem, Eiropu aizveda līdz Renesansei. Pandēmija ir atklājusi pašreizējās uz noteikumiem balstītās starptautiskās sistēmas nestabilitāti, bet no tās atteikties pilnībā būtu neprāts. Bet iespēju kāpt uz tiem pašiem grābekļiem vairs nav.
Lai sāktu bruģēt ceļu uz atdzimstošu multilaterālo sistēmu, ir vispirms beidzot jāatsakās no mītiem.
Pirmais un galvenais mīts ir tas, ka COVID-19 pandēmiju var uzskatīt kā neparedzamu force majeure, kam neviens nebija un nemaz nevarēja būt gatavs. Bet patiesībā — un mēs visi to zinām — sabiedrības veselības eksperti, epidemiologi jau gadiem ilgi ceļ trauksmi par koronavīrusu un dažādu gripas paveidu izplatības iespējamības radītajiem sistēmiskajiem riskiem. Par to sabiedrībai stāstīja televīzijas raidījumos un tiešsaistes platformās. Par to arī pasaules vadošie izlūkdienesti, starptautiskās organizācijas un militārie eksperti. Pašreizējās krīzes neaprakstāmais smagums, šīs metaforiskās aizas dziļums, ir rezultāts mūsu kolektīvajai nespējai domāt nelineāri un ieklausīties zinātnieku brīdinājumos. Vēl satraucošākas ir tālākās zinātnieku prognozes, kas liecina, ka COVID-19 pandēmija varētu būt tikai ģenerālmēģinājums tām globāla mēroga katastrofām, ko varam sagaidīt klimata pārmaiņu rezultātā. Īpaši satraucošs ir nākamās desmitgades sākums, kad tiks pārsniegti noteiktie 1.5’C salīdzinot ar pirms-industrializācijas laika līmeņi.
Veselība
Veselības aprūpe, veselības aprūpes drošība un stabilitāte, tāpat kā citas starptautiskās dzīves jomas, balstās gan sadarbībā, gan konkurencē vienlaikus. Mēs dzīvojam savstarpējo savienojumu laikā — cilvēki, preces, informācija un, protams, mikrobi pāri robežām pārvietojas ar arvien pieaugošu ātrumu un apjomu. Šī brīvā kustība sniedz milzīgus ieguvumus, taču, kā pierāda pandēmija, tā arī rada riskus sabiedrības drošībai un veselībai. Valstis var šīs plūsmas ierobežot, bet šāda lēmuma cena ir ļoti augsta — gan ekonomikai kopumā, kultūrai un saviem iedzīvotājiem.
Cilvēki sagaida, ka viņu vēlētās un ieceltās institūcijas — valdības — spēs pasargāt savus iedzīvotājus pret globalizācijas rezultātā radušos ciešo un līdzatkarīgo sistēmu radītajiem draudiem pandēmijas apstākļos. Sabiedrība rēķinās, ka valdības saglabās savu stratēģisko neatkarību, spēs saglabāt rīcībspēju, lai tā lemtu par visas tautas likteni. Kā parādīja nesenie notikumi, spēja radīt un uzturēt efektīvu veselības aprūpes sistēmu — tādu, kas spētu izturēt pandēmiju un citu krīžu triecienus — ir stratēģiskās neatkarības pamatelements.
Stratēģiskās neatkarības un noturības sasniegšana veselības aprūpes jomā nav vienkāršs uzdevums. Lai to panāktu, valstīm — paradoksālā, bet paredzamā kārtā — absolūti neaizstājama efektīva starptautiska sadarbība. Lai personāls un aprūpes iestādes tiktu nodrošinātas ar vajadzīgajiem resursiem un aprīkojumu, vajadzīga piekļuve pasaules tirgiem un piegādes ķēdēm. Lai ārstētu slimības, vajadzīgi medikamenti un informācija par ārvalstu pieredzi un starptautisko organizāciju rekomendācijām. Lai veicinātu progresu ārstēšanā un profilaksē, neaizstājama ir pieredzes un informācijas apmaiņa starptautiskos pētniecības tīklos.
Sadarbību veidošana šodienas ģeopolitiskās konkurences apstākļos nebūs viegla. Eiropas Savienības dalībvalstīm sadarbība Eiropas līmenī ir galvenā risinājuma sastāvdaļa. Lai dalībvalstis saglabātu spēju nodrošināt efektīvu veselības aprūpi, tām jāspēj efektīvi sadarboties ar pārējām dalībvalstīm gan ES institucionālajā ietvarā, gan ar citu mehānismu palīdzību, dibinot reģionālas sadarbības.
Gatavošanās krīzēm ir smags, dārgs un laikietilpīgs, kā arī bieži vien galu galā neviena nenovērtēts darbs. Bet neinvestēšana savā gatavībā var izrādīties katastrofāla.
Ekonomika
Covid-19 krīze ir ģeoekonomiska krīze, kas izgaismojusi ekonomikas, veselības aprūpes, tehnoloģiju, cilvēku un kultūras sistēmu savstarpējo atkarību. Tā gan neatceļ valstu atbildību, jo gan veselība, gan drošība ir galvenokārt valstu ekskluzīvā kompetencē. Patiesībā, tā izvirza valsts suverenitāti priekšplānā, atgādinot arī par nacionālu valstu pievienoto vērtību tiem, kam tas aizmirsies.
Īstermiņā galvenā uzmanība ir jāpievērš piegādes ķēžu diversifikācijai — idejai, kas vēl pirms krīzes izskanēja starptautiskās diskusijās. Sociālekonomiskās noturības koncepta pielietošanai šodien ir daudz plašāka rezonanse. Ekonomisko ietekmi tik īsi gan nebūs iespējams izskaidrot, jo problēmu skaits ir praktiski bezgalīgs.
Atbalsts jaunattīstības valstīm, kuru ekonomikas smagi iedragājusi globālā recesija, kā arī izejvielu un naftas cenu kritums palielina pandēmijas radītā sloga smagumu. Uzmanību pieprasa situācija Sub-Sahāras reģionā Āfrikā, īpaši šobrīd, kad pastāv risks jauna migrācijas viļņa izraisīšanā.
Pandēmija izraisīja dziļu šoku pasaules ekonomikā un draudot atsviest progresu gadu desmitiem ilgo globalizācijas procesu.
Pasaules lielākās ekonomikas ir spiestas daļēji pārtraukt darbību, lai ierobežotu vīrusa izplatību un novērstu iespējamo veselības aprūpes sistēmas pārkaršanu un sabrukšanu. Pandēmijas negatīvā ietekme uz pasaules ekonomisko stāvokli ir skaidri redzama skaitļos — bezdarba apmēros, arvien pieaugošajā kredītsaistību (īpaši hipotekāro) nepildīšanas gadījumu skaitā, svārstīgajās naftas cenās, vēl svārstīgākajos akciju tirgos, globālo piegādes ķēžu pārrāvumos rūpnīcu un uzņēmumu darbības ierobežojumu dēļ.
Viena no iespējām, kā risināt globālā mēroga ekonomisko satricinājumu ir caur, piemēram, G7, kas varētu kalpot kā platforma vienotu principu izstrādē, lai droši varētu atsākt starptautisko tirdzniecību un ceļošanu, ļaut cilvēkiem atgriezties darbā, kā arī nostiprinot piegādes ķēžu darbību, piemēram, nosakot konkrētas prasības kravu dezinfekcijai. Nelielas izmaiņas, kas, iespējams, ļautu palielināt iedragāto uzticību piegādes ķēžu turpinātā darbībā un tā arī sākt “atdzīvināt” starptautisko tirdzniecību.
Līdztekus ekonomiku atveseļošanai, transatlantiskajiem partneriem būtu jāstrādā pie savas ekonomiskās noturības stiprināšanas, nodrošinoties pret tiem ekonomiskas sistēmas vājajiem punktiem, ko izgaismoja pandēmija. Tas sevī ietver globālo piegādes ķēžu pārorientēšanu, jo īpaši kritiski svarīgajā farmācijas un medicīniskā aprīkojuma jomās, šo resursu — medikamentu un aprīkojuma — krājumu veidošanu, kā arī mērķtiecīgu darbu, lai mazinātu savu ekonomisko atkarību no neprognozējamākiem tirdzniecības partneriem.
Šo krīzi var arī kā iespēju veidot globālu ekonomikas sistēmu, kuras pamatā ir brīva un godīga tirdzniecība, kas atbilst 21. gadsimta vajadzībām. Tas nozīmē pielāgošanos arvien pieaugošajam e-komercijas pakalpojumu tirdzniecības apjomiem.
Jāreformē Pasaules Tirdzniecības organizācija, lai tā spētu reaģēt uz šodienas izaicinājumiem un mūsdienu tendencēm tirdzniecībā un e-pakalpojumu jomā. Šajā ietvarā iespējams jēgpilni strādāt pie tirdzniecības barjeru mazināšanas, arī 50% pakalpojumu tirdzniecības apjomu kas šobrīd notiek digitālajā vidē. 21. gadsimta tirdzniecības līgumi būtu jāveido, lai atvieglotu digitālo datu plūsmu, vienlaikus aizsargājot privātumu, stiprinot kiberdrošību un finanšu uzraugiem nodrošinot brīvu pieeju šiem datiem.
Eiropas Savienība kaimiņos un globāli
Raugoties uz Eiropas Savienības kaimiņiem, jāsecina, ka, ar visu mūsu aizraušanos ar vērtību deklamēšanu un maigās varas principiem, ES arvien vairāk izskatās atrauta no globālajām norisēm. Globālās norises prasa praktisku iesaisti. Pieaugošā starptautiskās politikas nestabilitāte rada jaunas dilemmas Eiropas Savienībai, kurai ir pavisam reāls risks kļūt vēl nesadzirdētākai ne tikai globālā, bet arī reģionālā līmenī un tās kaimiņvalstīs. ES nozīme Sīrijā un Lībijā arvien samazinās, pats bloks ir sašķelts Turcijas un Vidusjūras austrumu konfliktā, savu diplomātisko instrumentu neizmantošana un neiesaistīšanās Kalnu Karabahas konflikta risināšanā, un to visu pavada neskaidrība par ES turpmākajām attiecībām ar ASV.
Eiropas Savienība mēģina pielāgoties. Pēdējos gados ES politiskās prioritātes arvien vairāk virzījušās uz ambiciozākas ārpolitikas piekopšanu un pozīciju nostiprināšanu. Eiropas Komisija un daudzas dalībvalstis iestājas par ambiciozāku ES darbu starptautiskajā telpā un pārliecinošāku savas ietekmes izmantošanu mērķu sasniegšanā. Bet katrs par to runā ko citu. EK prezidente Ursula fon der Leiena runā par ģeopolitiskākas Eiropas veidošanu, ES pārstāvis ārlietās Borrells aicina bloku izmantot “spēka valodu”. Francijas prezidents Makrons iestājas par ES stratēģisko autonomiju, piemirstot pārējiem atklāt pašu stratēģiju, un ar nepacietību gaida iespēju īstenot Eiropas ārpolitiskās ambīcijas. Versiju par formu ir daudz, taču redzama nepārprotama un plaša vienprātība, ka ES starptautiskajās attiecībās ir jābūt stingrākai. Tas likumsakarīgi paredz ES institūciju un pārstāvniecības — ne atsevišķu dalībvalstu līderu — pozīciju un institucionālā “svara” palielināšanu. Atbilstoši tam, ka ES īsteno vienotu ārpolitiku, ES Ārlietu dienesta kapacitātes un pilnvaru palielināšana ļautu efektīvāk un produktīvāk veidot sadarbības ar trešajām valstīm un stingri iestāties par ES principiem un vērtībām. ES ir arī jāspēj rīkoties atbilstīgi trešo valstu, starptautisko organizāciju un citu starptautisko dalībnieku cerībām, un savām interesēm un vajadzībām, lai tā varētu uzņemties nozīmīgu lomu reģionālu un globālu problēmu risināšanā un lai ES kļūtu par spēcīgāku starptautisko procesu dalībnieci. Tas sevī ietvertu jēgpilnu institucionāla līmeņa ES ārpolitikas resora veidošanu, kas, piemēram, tādās jomās kā tirdzniecības nolīgumi spētu visefektīvāk un vispusīgāk pārstāvēt Eiropas Savienības intereses. Viena rīcībai šajā kontekstā varam aizrautīgi sekot — kā Mišelam Barnjē veiksies ar Brexit sarunu noslēguma daļu.
Pēdējās desmitgades laikā ES ir ieguldījusi miljardiem eiro atbalsta un aizdevumu formā saviem kaimiņiem austrumos. Rīkoti desmitiem samitu, pastiprināta diplomātiskā klātbūtne, stratēģiskās partnerības nolīgumu nolīgumi, uzlabota energoapgādes drošība un liberalizēts vīzu režīmus. Sasniegumu daudz. Bet dažus no tiem iespējams atcelt. ES austrumu kaimiņvalstis pastāvīgi cīnās pret propagandu, ar ārvalstu izcelsmes un pretlikumīga finansējuma plūsmu uz politiskajām partijām, pieredz kiberuzbrukumus kritiskajai infrastruktūrai, izlūkdienestu destabilizāciju un pat atklātus militārus konfliktus.
Var atrast virkni attaisnojumu, kāpēc ES un lielākā daļa tās dalībvalstu vairījušās no jēgpilnas sadarbības drošības jomā ar ES Austrumu partnerības valstīm.
Šajā periodā lielā daļā dalībvalstu kā drošības prioritāte izvirzījās terorisma apkarošana un starptautiskās “stabilizācijas” misijas.
Tikmēr Austrumu partnerības valstīs drošības jomā dominē korupcija un disfunkcija — un šīs valstis arī ne vienmēr bijušas reformu čempiones. Krievijas atrašanās vieta un intereses arī ir bijis viens no iemesliem, kāpēc atsevišķas ES dalībvalstis mēģina ierobežot Austrumu partnerības valstu drošības saites ar Rietumiem, cerot, ka tas palīdzēs no jauna līdzsvarot spēku samēru starp ES un Krieviju. Bieži izmantots arguments, ka ES un Krievijas attiecību stabilitātes labā būtu noderīgi, ja abas puses respektētu viena otras “ģeopolitisko jūtīgumu”.
Uzlabot attiecības ar Krieviju ir cienīgs stratēģisks mērķis. Bet šie tuvināšanās centieni balstās uz nepatiesu pieņēmumu, ka vēsturiski dažādu spēku samēra pamatā ir bijuši solījumi un savstarpējās cieņas apliecinājumi, un, protams, “džentelmeņu vienošanās”. Bet tā ir naiva fantāzija. Starptautiskās attiecības visai reti bijušas “džentelmeniskas”. Un spēku samēri mēdz noturēties tikai tad, kad ģeopolitiskie konkurenti bija gatavi izdarīt ekonomisku un militāru spiedienu šī līdzsvara noturēšanai.
Neviena reģionālā vara — un, protams, ne jau Krievija (vai, piemēram, Turcija) — nav nekad pielikusi nekādas pūles, lai respektētu ES drošības intereses un jūtīgo situāciju tās kaimiņvalstīs tikai tāpēc, ka bloks vilcinātos iesaistīties drošības sadarbībā ar kaimiņiem. ES savaldīgums nav rezultējies Krievijas agresīvās politikas iegrožošanā. Tieši pretēji — un to pierāda notikumi pēdējās desmitgadēs. Katru reizi, kad ES ir izvairījusies no spēcīgas un stingras reakcijas krīzēs, sākot ar Gruziju 2008. gadā un beidzot ar Baltkrieviju 2020. gadā, Krievijas ir paātrinājusi savu iesaisti un tās mērogu. Tas izpaudās kā tieša militāra klātbūtne Gruzijā 2008. gadā; speciālistu nosūtīšana, lai atbalstītu Krievijas draugus Baltkrievijā 2020. gadā, un abu iepriekšminēto metožu pielietošanu Ukrainā 2014. gadā. Šajā ziņā Maskava ir bijusi diezgan konsekventa.
Arī transatlantisko attiecību sašķobīšanās neveicināja mūsu interesēm atbilstošu ģeopolitisku pārmaiņu veicināšanā vai pat elementāra dialoga uzturēšanā. Krievija, Ķīna, Turcija un Irāna, tieši pretēji gribētajam, kļuvušas pārliecinošākas, īstenojot savas ambīcijas un paplašinot savu ietekmi ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, ieskaitot militāro spēku. ES pieredz arvien pieaugošu mērķētu slepkavību, kiberuzbrukumu un agresīvu informācijas operāciju skaita pieaugumu ES iekšienē, un šie uzbrukumi tieši saistīti ar šīm iepriekšminētajām ambiciozajām valstīm. ES, vēloties līdzvērtīgu spēku samēru, nonāk upura lomā. Lēnprātīgā un piesardzīgā ES pieeja Austrumu partnerības valstu reģionā nemainīs ES attiecības ar Krieviju, un arī nepalīdzēs stabilizēt reģionu.
Ja esam patiešām gatavi kā bloks kļūt ģeopolitiski un stratēģiski autonomāki, būtu jābeidz baidīties no savas ēnas. Vismaz drošības jautājumos noteikti. Nerisinot un turpinot ignorēt jau sen sasāpējušus problēmjautājumus mēs ierobežosim savu ietekmi, efektivitāti un autonomiju. Ir pienācis laiks aktīvāk sākt ieguldīt drošības sadarbībā ar, pirmkārt, Austrumu un Dienvidu kaimiņvalstīm.
Multilaterālisma nākotne
Daudzas starptautiskās institūcijas pandēmijas laikā sevi parādīja kā rīcībnespējīgas un neefektīvas. Šie uz starptautiskajām tiesībām balstītās sistēmas pīlāri ir pārāk vāji un “salauzti”, lai spētu risināt šo krīzi.
PVO, kas ir galvenā starptautiskā institūcija globālās sabiedrības veselības pārvaldībā, saskaras ar kritiku par tās lēno reaģēšanu uz pandēmiju un, vismaz no ASV puses, PVO nostāšanos Ķīnas pusē. PVO atzinīgi novērtēja Ķīnas it kā nodrošināto caurspīdīgumu un tās centienus ierobežot vīrusa izplatību, ignorējot Ķīnas acīmredzamās milzīgās kļūdas krīzes pārvaldībā. ASV izstājās, Ķīna palielināja iemaksas.
Arī citas starptautiskas struktūras, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (ANO DP), krīzes laikā nav atrodamas. ANO DP pandēmijas laikā bija klusa, nespējot vienoties par kolektīvu risinājumu daudzšķautnainajam problēmu kopumam, ko radīja COVID-19. Zināmā mērā šajā nespējā atspoguļojas ASV un Ķīnas attiecību saasināšanās — abām valstīm ir VETO tiesības.
Transatlantiskās attiecības joprojām spēlē izšķirošu lomu stabilas, mierpilnas un pārtikušas globālās kārtības uzturēšanā, taču saspīlējums šajās attiecībās pēdējo gadu laikā ir ievērojami audzis, izteikti — pandēmijas laikā. Lai gan Amerikas Savienotās Valstis un liela daļa Eiropas norāda uz Ķīnas vainu vīrusa izplatības neierobežošanā, vienotas pozīcijas no ES un ASV puses nav ne apspriestas, ne koordinētas, tā neizmantojot iespēju radīt globālus risinājumus gan uz pandēmijas mestajiem izaicinājumiem, gan Ķīnas uzstājīgās retorikas un politikas savaldīšanā.
Stratēģiskā autonomija?
Eiropas Savienības dalībvalstis koronavīrusa pirmo vilni pieredzēja ļoti dažādi, bet teju visās atklājās, ka valstu veselības aprūpes sistēma un sabiedrības veselības drošība ir atkarīga — daudz lielākā mērā nekā bija domājuši — no trešajām valstīm. Šī atkarība iedragāja Eiropas spēju reaģēt patstāvīgi. ES struktūras, kas koordinē reakciju un nodrošina agrīnās brīdināšanas sistēmu, rīkojās pārāk lēni, un ES dalībvalstu lūgumi pēc palīdzības netika ņemti vērā, radot pamestības sajūtu vissmagāk skartajās valstīs. Šīs kļūdas ir jālabo nekavējoties, uzlabojot agrīnās brīdināšanas sistēmas, piegādes ķēžu noturību, medicīnisko pētniecību un ražošanu, kā arī kiberdrošību un tehnoloģiju pieejamību, lai turpmākajās sabiedrības veselības ārkārtas situācijās ES spētu reaģēt adekvāti, ātri un izlēmīgi.
Covid-19 krīze, iespējams, ir lielākais sociālais eksperiments mūsu dzīvē. Mēs nezinām, kad un kā tas beigsies.
Pagaidām ir pāragri prognozēt, cik radikāli tas mainīs to, kā eiropieši redz savu sabiedrību. Bet mēs jau varam redzēt, ka pandēmija ir mainījusi to, kā eiropieši raugās uz pasauli ārpus Eiropas, un līdz ar to arī Eiropas Savienības lomu viņu dzīvē.
Krīzes sākumposmā politika faktiski apstājās, un sabiedriskā doma sekoja valstu valdību lēmumiem un rīcībai. Iedzīvotāji tika izsūtīti iekšējā trimdā savās mājās, daudzi jutās teju paralizēti bailēs no nezināmā un nenoteiktības. Valdības rīkojās ātri ārkārtas pasākumu ieviešanā, lai maksimāli ātri ierobežotu slimības izplatīšanos, stiprinātu veselības aprūpes sistēmas kapacitāti un saglābtu darbavietas un uzņēmumus no bankrota. Nākamajā krīzes posmā būs jāvada ekonomiskā atveseļošanā. Nepietiks ar uz “papīra” pareizas politikas izstrādi; valdībām un ES līderiem būs jārod pareizā valoda un ietvars, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu savai izvēlētajai politikai. Lai to izdarītu, viņiem būs jāsaprot, kā COVID-19 ir mainījis vai nav mainījis sabiedrības bailes un cerības.
Pirms krīzes Eiropas Savienību daudziem patika dalīt pa pro-eiropeisko kosmopolītu un eiroskeptisko nacionālistu kategorijām. Pandēmijas sākumā Francijas prezidents Emanuels Makrons brīdināja, ka vīruss var mainīt līdzsvaru starp šīm divām “nometnēm” Eiropā, brīdinot par tuvojošos radikālisma vilni. Dažas nedēļas vēlāk šos apokaliptiskos brīdinājums aizstāja visai vienkāršs secinājums: šobrīd tuvojas federālistu lielā iespēja veidot federālu ES! Iespējams, ka šo vēstījumu atšķirības pamatā ir neapzināšanās, ka aptaujas rāda, ka vīruss, tā vietā, lai stiprinātu vienu vai otru nometni, ir nošķīris abas. No vienas puses, daudzi nacionālistiskāk noskaņotie ir sapratuši, ka Eiropas sadarbība ir veids, kā saglabāt savu nacionālo valstu nozīmi. No otras puses, daudzi kosmopolīti ir redzējuši, ka pasaulē, kas saspiesta starp Sji Dzjiņpina Ķīnu un Tampa ASV, Eiropas lielākās cerības saglabāt savas vērtības slēpjas pašas “stratēģiskās suverenitātes” stiprināšanā, nevis paļaušanās uz globālām daudzpusējām sadarbībām. Šis jaunais noskaņojums rada pārsteidzoši daudz vietas Eiropas projekta atdzīvināšanai.
Lielākā daļa ES iedzīvotāju uzskata, ka 21. gadsimts ir bloku un reģionālu organizāciju laiks.
Eiropas pozīcijas šajā jaunajā laikmetā būs atkarīga no ES spējas sadarboties. Šis pasaules uzskats nomaina tradicionālo atšķirības robežu starp globālistiem un nacionālistiem. No vienas puses, nacionālisti sāk apzināties, ka tās kā nacionālas valsts atrašanās Eiropas blokā neapdraud, tās tiesības un suverenitāte tieši palīdz to stiprināt. No otras puses, vīlušies globālisti ir sapratuši, ka viņu sapni par daudzpusēju globālās pārvaldības pasauli nevar piepildīt ar Trampu, Sji un Putinu pie varas. Tas nebija pats COVID-19, bet gan starptautiskās sabiedrības nespēja piedāvāt efektīvas kopīgas atbildes, kas iedragāja sabiedrības uzticību ES — cilvēki, veselas valstis jutās pamesti, taču tomēr un, iespējams, tieši tādēļ daudzi vēlas, lai ES kļūtu vienotāka, reaģējot uz globāla mēroga apdraudējumiem un izaicinājumiem. Tas nenozīmē, ka jāceļ “Cietoksnis — ES”. Gluži pretēji — Eiropai jāpastiprina darbs pie globālām institūcijām un līgumiem.
Mums ir iespēja veidot Eiropu, kas aizsargā — ekonomiski un fiziski drošībā — un kurai ir ietekmīga balss starptautiskajā arēnā.
Šāda Eiropa atbalstītu lielāku globālo gatavību nākamajai krīzei, vai tā būtu klimata problēma vai citas problēmas. Sabiedrība arvien vairāk atbalsta ES, kas var veidot jaunu starptautisku kārtību — aizstāvot tādas Eiropas vērtības kā tiesiskums, cilvēktiesības un demokrātija, uzņemoties līderību šo vērtību iedzīvināšanā un pārstāvēšanā.
Tāpēc galvenais Eiropas līderu uzdevums ir ideju un redzējumu ģenerēšana un publiska komunicēšana par starptautautiskās sadarbības ieguvumiem un multilaterālisma nozīmi, nevis abstrakti jāatkārto aicinājumi izveidot “vairāk Eiropas”, kas atsvešinātu daudzus, jo nekādā veidā nerisinātu “te un tagad” problēmas. Neskatoties uz atšķirīgo pieredzi un uzskatiem, dalībvalstis var atrast kopīgo pamatu, kas Eiropai nepieciešams, lai veidotu savu noturību pret visu veidu nākotnes izaicinājumiem. Tas būtu solis nevis uz federalizāciju, bet gan arvien augošas vienprātības virzienā par to, ka Brisele ir nacionālas valsts iespēju un ietekmes stiprināšanas avots.