Migrācijas jautājumi Latvijā un Eiropā turpina būt viena no aktuālākajām un izaicinošākajām tēmām, jo īpaši ņemot vērā pēdējos gados pieaugošo migrācijas spiedienu uz ES ārējām robežām. No savas pieredzes gan Eiropas, gan Latvijas politikā, redzu, ka robežu drošība nav tikai nacionāla problēma, tā ir visas Eiropas problēma, kas prasa vienotu un koordinētu rīcību.
Eiropas ārējās robežas – pirmā aizsardzības līnija
Latvija, līdzīgi kā citas ES ārējās robežvalstis, ir kļuvusi par pirmo aizsardzības līniju pret nelegālo migrāciju, cilvēku kontrabandu un pat hibrīddraudiem. Tāpēc spiediens uz mūsu robežsardzi ir neizmērojams. Traģiskie gadījumi, kuros bojā gājuši robežsargi, uzbrukumi policistiem un migrantu organizēti protesti pilsētās – tie visi ir atgādinājums, ka robežu nostiprināšana ir absolūti nepieciešama.
Latvija, tāpat kā citas ES ārējās robežas valstis, veic ne tikai savas, bet visas ES aizsardzības funkciju. Tieši šī iemesla dēļ nepieciešams skaidrs un stingrs atbalsts no Eiropas Savienības – gan finansiāls, gan politisks.
Robežu stiprināšana – nepieciešamība, nevis izvēle
Termins “Fortress Europe” jeb “Eiropas cietoksnis” dažkārt tiek kritizēts, taču tas precīzi raksturo to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu Eiropas drošību. Robežu žogi un aizsargbarjeras nav simbols izolācijai; tie ir drošības un stabilitātes priekšnosacījums. Mēs nevaram atļauties ignorēt mācības no nesenās vēstures, kad nepietiekama robežu kontrole radīja krīzes, kas apdraudēja mūsu sabiedrības līdzsvaru.
Robežas ir nepieciešams stiprināt ar fiziskiem aizsargmehānismiem, bet arī ar modernām tehnoloģijām, piemēram, droniem, termokamerām un datu apmaiņas sistēmām. Latvijā jau ir pieredze šādu sistēmu ieviešanā, taču tās ir jāpaplašina visā ES.
Migrācijas politika – vajadzīgas reformas
Pašreizējā migrācijas politika Eiropā ir novecojusi un neatbilst 21. gadsimta izaicinājumiem. Dublinas regulas smagnējā sistēma rada nevienlīdzīgu slogu ārējo robežu valstīm, bet piedāvātais Migrācijas un patvēruma pakts joprojām satur problemātisko kvotu mehānismu. Obligātās kvotas nav risinājums – tās tikai pastiprina plaisas starp ES dalībvalstīm un neveicina solidaritāti.
Tā vietā nepieciešama politika, kas:
- Nodrošina ārējo robežu aizsardzību – investējot infrastruktūrā un tehnoloģijās.
- Atbalsta patvēruma pieteikumu izskatīšanu ārpus ES teritorijas – lai mazinātu nelegālās migrācijas plūsmas.
- Veicina atgriešanas politiku – efektīvi nosūtot atpakaļ personas, kurām patvērums nepienākas.
Latvijas nostāja – solidaritāte ar Ukrainu, bet arī savas robežas aizsardzība
Latvija jau ir uzņēmusies milzīgu solidaritātes slogu, sniedzot palīdzību gandrīz 50 000 Ukrainas kara bēgļu. Mēs to darām, jo tas ir pareizi un nepieciešami. Taču jāatceras, ka mūsu resursi nav neierobežoti, un mēs nevaram pieņemt migrācijas politiku, kas spiež ārējo robežu valstis uzņemt nepamatotu papildus slogu.
Noslēgumā
Migrācijas izaicinājumi nav īslaicīga problēma – tie ir ilgtermiņa jautājumi, kas ietekmēs Eiropas nākotni. Stiprinot robežas un pārskatot ES migrācijas politiku, mēs varam nodrošināt ne tikai valstu, bet arī visas Eiropas drošību. Bez stingras ārējo robežu kontroles nav iespējams garantēt iekšējo stabilitāti un ES pamatvērtības – brīvību, demokrātiju un cilvēktiesības.
Tāpēc Latvijas aicinājums Eiropas Parlamentā un citās institūcijās ir skaidrs: mums nepieciešama “Eiropas cietokšņa” politika, kas apvieno drošību ar efektīvu pārvaldību. Droša Eiropa ir atvērta Eiropa, kurā migrācija tiek kontrolēta un pārvaldīta ilgtspējīgā veidā.